- Brīvība
- 2007. gada 5. Jūlijs , 19:38
-
Vējš bija pieņēmies spēkā un nu uz visām pusēm dzina asus un kodīgus smilšu graudus, kas ar katru brīdi arvien vairāk apsedza viņu basās, nedaudz salstošās kājas.
- Ko? Kāda vēl brīvība? - Viņš neizpratnē jautāja un piecēlās kājās, nopurinādams gandrīz visus smilšu graudus, kas tik izmisīgi bija centušies sasildīties. - Brīvība ir šeit - Viņš teica, ar vieglu rokas kustību norādīdams uz savu galvu un pieiedams tuvāk traki bangojošajai jūrai.
- Brīvība, tā brīvība, kuru mēs visi gribam. Mēs taču navaram visu dzīvi sēdēt šeit un runāt par nebūtiskām lietām, kuras mēs būsim aizmirsuši jau pēc dažām dienām. - Viņa maigi un glāstoši paskaidroja.
- Kāpēc tev tas ir vajadzīgs? Vai tiešām tu neapzinies, ka, lai kādi mēs būtu, mēs vienmēr būsim savā ziņā ieslodzīti? Kā tu domā, vai tās mazās akvārija zivtiņas zin, ka kaut kur tālāk ir jūras un okeāni? - Viņš beidza savu sakāmo reizē ar klusu plunkšķi ūdenī, ko bija radījis viņa nožēlas mestais akmens.
- Nekad neesmu par to domājusi. Tiešām. Bet zini, es to nemaz negribu. Mēs būsim daudz laimīgāki, ja nezināsim, kas ir "ārpusē". Ne tā?
- Tā gan laikam ir. Tas taču neliedz mums par to domāt? Domāšana taču ir tas, kas mūs padara skaistus. Vairāk gan laikam iekšēji.
- Nepiemini skaistumu, tu taču zini, ka par to mēs varētu runāt pārāk ilgi.
- Kas gan ir laiks?
- Nesāc.
Viņi abi apklusa. Vējš gan nerimās un turpināja pūst salti jo salti, dzenot aizvien jaunus smilšu graudus.. - Mūzika: Arcane Grail - Summon The Fiend
Sajūta: dusmīgs
