Kailā dvēsele

Kailā dvēsele

Raksti > Dzeja > Proza > Murgi > Viesi > Vizuāli Atmiņas Draugi Autors

• Rīts
• 2008. gada 13. Janvāris , 16:04
• Biznesa plāni aug un zeļ, bet es varu vien brīnīties par tēva nepārejošo izdomu un apņēmību. Es pat īsti nespēju saņemties un pieķerties tam, ko plānoju jau ilgāku laiku. Vienmēr liekas, ka to visu var atlikt vēl un vēl.
  Protams, rodas arī aizvien jaunas idejas, vai kādas aizmirstas vecās. Kad nākamo reizi būšu Alfā, mēģināšu JYSKĀ nopirkt pašu lētāko sienas pulksteni. Modificēt tādu nevajadzētu būt pārlieku grūti.
  Vakar vakarā, kad atkal braucu mājās, pirms kāpšanas autobusā ieraudzīju kādu aizdomīgi pazīstamu seju. Pētīju, pētīju, bet nespēju saprast, kur es šo meiteni jau esmu redzējis. Kad autobusā viņa apsēdās man blakus rindā, es beidzot sapratu, kur es šo seju esmu redzējis. Tā bija viena no ILY apkalpotājām. Ārpus ierastā tēla, situācija var sanākt visai neveikla.
  Man bija ko teikt. Pat ļoti daudz. Ziniet? Es aizmirsu.
• Mūzika: Orphaned Land - 05. Halo Dies (The Wrath of God)
  Sajūta: miegains
• 3 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Salnas
• 2008. gada 9. Janvāris , 21:29
• Asiņu šaltis nu ir pārstājušas ritēt, bet iesnas joprojām nav mitējušās. Tikko atgriezos no dušas, kas manī pamanījās ieliet kādu drusciņu siltuma.
  Šodien gan esmu bijis traki slinks, bet šo to gan paveicu. Pirmo reizi pieķēros sev ar lielajām šķērēm. Nē, tie nebija mati. Lai atbrīvotos no savas maniakālā paskata bārdas, nācās izmantot šķēres. Tas ir tāds kā pašattīrīšanās process, kura beigās, paveroties spogulī, vari skatīties pazīstamajās acīs un teikt - sveiks. Vai mēs esam pazīstami?
  Manī gan ir tāda dīvaina sajūta par to visu. Kā gan bija, ir, vai būs labāk? Kāda gan atšķirība, ja manās rokās joprojām ir risks un spējas.
• Mūzika: Vilki - Trīspadsmitais Bunkurs
  Sajūta: mundrs
• 0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Veidojumi
• 2008. gada 8. Janvāris , 18:31
• Mana "radošā darbnīca" nu ir atpakaļ un šoreiz man ir vairāki jauni veidojumi.
  Vizuāli redzami gan ir tikai divi, jo trešo - bruņu krekla paraugu, aproci - es īsti labi nespēju nofotogrāfēt, tāpēc arī izpaliks.
  Nevaru jau lielīties un teikt, ka abi veidojumi ir vienkārši ideāli. Šādas tādas kļūdas ir abiem.
  ( te nu tie ir )
• Mūzika: Funkadelic - Maggot Brain
  Sajūta: patīkami
  Birka: vizuaali
• 3 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Ziema
• 2008. gada 6. Janvāris , 13:50
• Laiks mani saldē nepanesami. Pārnākot mājās ir jāsavelk visas iespējamās drēbes. Lodžijas stikli grab no vēja, kurš neaizturēts mēģina spraukties cauri arī tālāk - mājā. Sēžu pie radiatoriem, sildītājiem un citiem siltumdevējiem, bet tas nespēj līdzēt un temperatūra neapturami turpina slīdēt jo dienas, jo zemāk. Tagad, ja mājās ir 15 grādi, tā jau ir ekstra un ir jāizbauda.
  Vakar izdevās pieslēgt wireless routeri un tagad arī portatīvajam būs nets tuvākajā apkaimē. Godīgi sakot, nebiju domājis, ka tas būs tik vienkārši.
  Varētu šo to paspēlēt, bet, šķiet, pirksti ir pārāk atsaluši, lai spētu kustēties pietiekami veikli.
  Atcerējos šī rīta sašutumu. "Brauciet ar sabiedrisko transportu un neveidojiet sastrēgumus uz Rīgas ielām", tā vismaz mums reklamēja senāk. Bet tagad paceļ cenas vēl par 10 santīmiem vai pat 20 santīmiem tramvajos, ja pērc pie vadītāja, bet gaida, ka palielināsies braucēju skaits. Liekas tā nedaudz stulbi. Nebrīnīšos, ja tagad daudz vairāk sāks braukāt bez biļetēm, vismaz tramvajos, kas sekmēs kontroles palielināšanos, kas attiecīgi sekmēs naudas trūkumu algām, kas liks pacelt cenas vēl vairāk un mūsu pretīgais riņķa dancis turpināsies vēl un vēl. Vai tiešām mana atmiņa mani viļ un iepriekšējais cenu kāpums nebija saistīts arī ar maksātnespēju konduktoriem? Kad tas vairs nav arguments, paliek citi, kas apmierināmi.
  Vēl viena bēdīga ziņa, ko es nesen manīju, bija par maršruta taksobusiem. Arī tiem, dažām firmām, tagad būšot konkrētas pieturas un ārpus tām taksobusi varot gan neapstāties, gan neuzņemt pasažierus. Tas viss klāt cenu kāpumam lielākajā daļā maršrutu. Nu, ko lai saka, dzīve iet uz augšu. Nudien.
• Mūzika: Baložu pilni pagalmi - Būtiibā
  Sajūta: sasalis
• 5 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Jauns gads, jauni tikumi?
• 2008. gada 2. Janvāris , 23:02
• Jāsaka liels paldies visiem par burvīgo pasākumu, dāvanām un vispār, jaukajiem brīžiem. Šis viss, šķiet, devis spēku cīnīties tālāk un padarīt jauno gadu vēl labāku par iepriekšējo.
  Par spīti visiem notikumiem, šajās dienās es jūtos apskaužami labi. Deguns pārstāja asiņot vēl pirms atstājām Garkalni un pamanījos iztikt arī bez galvassāpēm. Vispār, biju gaidījis, ka Garkalne būs stipri skaļāka. Ne tur īsti mašīnu, ne cilvēku bija. Growlošana galvenās ielas vidū un meiteņu bara biedēšana gan bija visai interesanta. Vismaz bija ko darīt.
  Žēl gan, ka vakara gaitā nebija īpaši nekādu jautro aktivitāšu. To, gan, iespējams atspēkoja sarunas un viss kopumā. Tiešām jauks jaunais gads. Es gan nesaprotu vienu - kāpēc Evitas kundze pēc Dairas kundzes lūguma man iespēra pa muguru. Gulošos nesit. (es jūs šitā saucu, jo tas it kā ir ļauni)
  Ragana pietuvojās neticami strauji - pat bez garām un dziļām sarunām, kā tas ir parasti. Mājās pabūt pat īsti laika nebija, ātri devos pie omes, kur bija arī lielākā daļa radu. Tur kā jau parasti - kaut kas nedaudz uzēdams un uzdzerams. Šoreiz jau nebija savādāk. Sākās ar šampanieti un beidzās ar 50% rumu.
  Pēc tam bija atkal ieplānots doties uz Rīgu. Aizskrēju mājās, samainīju ceļasomas un prom uz pieturu, kur pūta visai nejauks vējš, un šķita, ka es varētu piēļaut visai lielu kļūdu, atkal kaut kur braucot pēc knapi gulētas nakts.
  Tā gan īsti nebija. Apēdām kūkas atlikumus, aizbraucām uz jūru, piebeidzām Benediktīnu un gandrīz arī šņabi. Miegs sāka nākt tikai ap pus2, kad, skatoties filmu, attapos, ka pusi no tās vienkārši neatceros. Vismaz prieks, ka tā negadās bieži. Šī, šķiet, bija tikai otrā tāda. Turklāt - ar latviešu pārrunājumu, kuru klausīties ir visai šausmīgi.
  Šodiena gan sanākusi tāda zemē nomesta diena. Nekas īsti nav sadarīts. Bet to es domāju drīz pārtraukt un doties muzikālās mūzas meklējumos.
• Mūzika: vēl nav nosaukuma
  Sajūta: stīva mugura
• 8 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Plūst
• 2007. gada 30. Decembris , 21:19
• Kas gan var būt labāks par gulēšanu uz muguras un savu asiņu dzeršanu divas dienas no vietas? Pareizi. Gandrīz viss.
  Rītdiena solās būt visai piespīlēta un darbiem pilna. Sliktākais, ka manā galā nekas īsti nav saplānots un lietas plāno ritēt pašplūsmā.
  Nupat noskatījos pa LTV7 "Stikine ledus lāstā". Vienmēr patikšas mūsu, latviešu, dokumentālās filmas par ceļošanu. Tieši tās man vienmēr uzdzinušas vēlmi doties līdzīgos piedzīvojumos.
• Mūzika: The Classic Struggle - Amen To Artillery
  Sajūta: saguris
• 0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Pirmssvētku jampadracis
• 2007. gada 29. Decembris , 17:30
• Šķiet, ka šodien tika izdarīts mans pēdējais šī gada audioieraksts. Nu arī mans vads savu laiku ir nokalpojis un jādomā gādāt par jauna iegādi. Šodien to netīšām pagrozīju un atklājās, ka vietā pie paša džeka ir izlūzis plastmasas gabaliņš, kas, pakustinot vada galu, liek tam skanēt nelabos toņos - fons, milzīgs fons. Pilnīgi ausīs cērtas.
  Sliktākais, ka šis vads man tiešām likās tīri labs, arī veikalos, cik nu esmu pētījis (otrs vads man bija 2m, arī to biju domājis mainīt pret vismaz 5m) tādus vairs nekur nemana. Sanāks pilnīgi neparedzēti tēriņi, ja es vispār domāju kaut ko vēl turpināt ar savu necilo mūzikas veidošanu. Un es vēlos. Kaut viens.
• Mūzika: nosaukuma nav vēl
  Sajūta: asiņains
• 2 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Mājas
• 2007. gada 28. Decembris , 16:52
• Nu, kad ārā jau ir satumsis, esmu atpakaļ un jūtos daudz labāk. Par spīti daudzajām apģērba kārtām esmu arī nedaudz nosalis, bet tas ir sīkums, jo ārā beidzot ir kas līdzīgs ziemai. Raganu jau atkal pārklājusi bieza, pelēcīga miglas sega, kas tik ļoti piedien ziemai, ka tajā gribas uzkavēties vēl un vēl, pūšot tās maigajā sejā visus dūmus, cik nu spēju saražot. Tieši tā, cigarešu man vairs nav, varbūt pat arī nevajag. Notiesāju arī savus trīs atlikušos krekerus - tādas, lūk, manas šodienas pusdienas.
  Rokās lēni jau sāk iezagties siltums un sāku justies vēl dzīvāks.
  Pārbaudīju savu "ziemas ekipējumu" un secināju, ka tas pat varētu būt gana labs, jo beidzot par kāju aukstumu man nebija jāsūdzas, ko es noteikti darītu ar pārējiem zābakiem. Kad nesu miskasti, speciāli uzvilku citus zābakus - ojā, aukstums uzreiz ieplūda tajos un es pilnīgi varēju just sniega vēsumu zem savām zolēm.
  Es jūtos labi, paldies.
• Mūzika: Kaspars Dimiters - Glaze Udens
  Sajūta: labi
• 0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Labais draņķis un sliktais draņķis
• 2007. gada 28. Decembris , 11:56
• Pēdējās dienās dzīvoklis ir vienkārši neizprotami auksts. Saldē visu, ko vien var sasaldēt. Ārā gan arī beidzot ir tīri jauka sniega sega. Šodien esmu izlēmis baudīt sniegu, kamēr vēl tas ir iespējams, un, kad būšu pārnācis mājās, satinoties segās un paņemot rokā tējas vai kafijas krūzi, lasīt grāmatas. Arī mūzika šodien tiktiešām nepadodas. Ja riffu var nospēlēt tikai ar trešo reizi, kaut kas nepavisam nav kārtībā.
  Kaut kā nav vēlmes arī pēc virtualitātes. Turklāt, asiņojošais deguns liecina par to, ka tam vēl joprojām nav gana auksti, bet tā kā man negribas iet un to atkal bāzt zem krāna, lai noskalotu ar ledainu ūdeni ne tikai degunu, bet arī rokas, es labāk izvēlos mierīgu pastaigu pa šejienes miglainajiem plašumiem.
  Vispār, es tiešām sen šeit neesmu bijis ārā. Tagad gan arī satumst ātri un staigāt pa tādām tumšām vietām ir visai bīstami, ne tikai cilvēku, bet arī dzīvnieku dēļ, bet tas nemaina to, ka ir tā jocīgi. Nedaudz zudusi tā sajūta, ka mājas ir šeit. Jāmēģina, to atkal dabūt rokās.
  Gaidiet mani mājās, mīļie.
• Mūzika: neizdevies blekmetāls
  Sajūta: salti
• 1 dvēsele nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Brīvībai
• 2007. gada 24. Decembris , 16:24
• Atbrīvojiet manu muti, es jums pastāstīšu.
  Atbrīvojiet manas rokas, es jums parādīšu.
  Atbrīvojiet manas kājas, es jūs aizvedīšu.
• Mūzika: Paule The Mole
  Sajūta: domīgs
• 0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Sāpes
• 2007. gada 18. Decembris , 09:44
• Pēdējo dienu laika nav bijušas gandrīz nevienas dienass, kuras laikā nebūtu jutis sāpes savā krūšu kurvī vai dienas, kurā nebūtu dzēris Ibumetīnu (400).
  Man atkal trūkst miera. Domāju, ka tas arī ir visa pamatā. Labprāt vispār sāktu uz kaut kādām nervu zālēm dzīvot, bet laikam jau labāk nevajag.
  Sapņi arī atkal visnotaļ interesanti. Pārsvarā atgriežas tie, kas bijuši pirms kāda laiciņa, bet, protams, ir arī kas jauns. Vienmēr paticis sapņos redzēt arvien jaunas un jaunas slepkavības, kuras ar reizēm nepaliek sliktākas. Vismaz ir kaut kāda iespēja kā veldzēties pēc smagas dienas.
  Savu rokassprādzi es gan pabeidzu, bet savas stulbības dēļ atstāju to nodarbību kastītē, nepadomādams par to, ka šādi es viņu atkal ieraudzīšu tikai 7. janvārī. Nevarētu teikt, ka līdz tam jāgaida pārlieku ilgi, bet šis laiks varētu tikt izmantots lietderīgāk un interesantāk.
  Jā, starp citu, draugi, arī es tagad, šķiet, uz brīdi esmu pārgājis uz sarkano Bobo. Ilgāka vienas markas lietošana, šķiet, personību degradē vēl vairāk, graujot jebkādu spēju piemēroties mainīgajiem apstākļiem. Ak, jā, un neļauj pilnībā izbaudīt specifiskās garšas nianses, protams.
• Mūzika: Neurosis - Aeon
  Sajūta: sāpīgi
• 0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Par latviešiem un Latviju domājot..
• 2007. gada 11. Decembris , 20:10
• Latvieši ir bikla tauta pie Baltijas jūras. Bikla tāpēc, ka tā nekad nav spējusi īsti pastāvēt par sevi. Protams, mums ir bijuši neatkarības gadi, kas ir arī tagad, taču tas viss ir tikai tāpēc, ka mūsu “lielie draugi” vēl tikai kaļ savus plānus attiecībā pret mums. Tas arī ir tas, no kā, šķiet, mēs visvairāk baidāmies – skrienam uz ES, NATO, ANO un kur tik vēl ne. Tas viss vairāk vai mazāk tikai viena iemesla dēļ – lai būtu drošībā un pasargāti no jebkura ārēja spiediena, gan morāla, gan fiziska. Diemžēl notiek pretējais un visi mūsu pūliņi ir vairāk vai mazāk bezjēdzīgi – valsts amatpersonas ir nobijušies tik ļoti, ka cenšas īstenot Latvijai utopiskas normas, kas mūsu jau tā vājo ekonomiku gremdē vēl zemāk. Un baidos, ka būs vēl sliktāk.
  Interesanti ir arī ar latviešu varoņiem – mūsu pirmais varoņeposs ir Lāčplēsis, bet nu slavas saulītē gozējas cūkmens. Šķiet, mūsu valstij dzīvnieki ir visai tuvi. Tā arī es gribētu raksturot mūsu šodienas politiku. Kūts, kas pilna ar dzīvniekiem, kas neies no savas siles prom tik ilgi, kamēr kāds cits viņus no turienes nenogrūdīs. Sliktākais, ka cūkas vienmēr paliek tās pašas, ieradumi arī – mainās tikai pakaiši. Protams, nekur jau nav tikai nelaime. Valdībai tomēr ir izdevies pacelt algas, iekšzemes kopproduktu un pensijas, taču jājautā – uz kā rēķina? Ak, protams, svētā, neaizskaramā inflācija!
  Reizēm liekas, ka pašiem ar saviem dzīvniekiem mums ir par maz – ar gadiem arvien vairāk uz ielām, veikalos un parkos parādās cittautieši, kas, savukārt, traumē skaudīgo latviešu vājo ego, liekot viņiem pulcēties baros un nakts vidū tramdīt dzimtenes piesārņotājus. Protams, ideja jau būtu laba, ja vien tā netiktu pārprasta. Vai patriotisms izpaužas vardarbībā, bet cilvēktiesības – savas nacionālās identitātes pazaudēšanā? Ar to saskarties nākas bieži.
  Latvieši, mēģinādami izpatikt tiem, kas stāv virs viņiem nereti nefiltrē informāciju, tādā veidā pieļaujot to, ka pēc kāda laika Latvietis, iespējams, būs uz ielas neievērojama parādība. Ar to es cenšos pateikt to, ka Latvijas pievienošanās Šengenas zonai var nest vēl smagākas sekas, nekā mēs spējam iedomāties, un te nav runas par lētā darbaspēka ieplūšanu no ārvalstīm.
  Mūsu valstī problēmu ir daudz. Nezinu, vai šeit ir vieta maniem nacionālistiskajiem uzskatiem, bet mūsu tautas, ja runā kā par nacionālo identitāti, kopīgām saknēm un parašām, lielākie ienaidnieki ir tieši krievvalodīgie, kuri jau salīdzinoši veiksmīgi ir iedzīvojušies mūsu valstī. Nav arī gluži tā, ka mana nepatika būtu pavisam nepamatota – vairums nepatīkamo situāciju, kas manā dzīvē ir bijušas, ir atgadījušās tieši ar krievvalodīgiem cilvēkiem un ar katru reizi tas viss vieš arvien lielāku pretīgumu. Protams, vienmēr ir izņēmumi un tā tas arī ir jāpieņem, Protams, nav jau slikti izmantot un uzlabot savas svešvalodu zināšanas, taču, manuprāt, nav īsti pareizi, ja Latvijā krievu valoda tiek uzskatīta par normu. Domāju, ka visvairāk šo situāciju saasina tieši vecākie cilvēki, kuri paši gājuši cauri padomju laikiem un runāšana krievu valodā tiem nesagādā nekādas problēmas, bet, pārējiem nākas saskarties ar nepamatotu lecīgumu un bravūru, kuras sekas ne vienmēr ir tās patīkamākās. Ne visiem patīk dzīvot pēc sistēmas – apčakarē, vai apčakarēs tevi. Es negribu, lai tā paliek vienīgā iespēja ekonomiskai izdzīvošanai.
  Daudzi varētu strīdēties pretī un teikt, ka mēs taču esam bijuši arī vāciešu jūgā, ka krievu laiki nav bijuši nemaz tie sliktākie un vēl dažādas pasakas vai teikas, bet es tomēr gribu domāt, ka, lai vai kā, bet vācieši Latvijai ir devuši stipri vairāk, nekā to darījuši krievi. Te gan vairāk jārunā par vēsturi, un, ja paskatāmies tajā – latviešu literatūra tomēr ir aizsākusies ar vāciešu palīdzību, līdzīgi arī ar pirmajām teātra izrādēm. Ja paskatāmies, ko mums devusi Krievija – diemžēl šeit neko tiešām labu saredzēt man neizdodas. Sagrauta ekonomika? Izsūtīti cilvēki? Kontrole, cenzūra un dzelzs priekškars? Noteikti, kādam labi bija arī tad.
  Manuprāt, Latvijā vardarbība, lai arī kā to pamatotu, ir pārāk noklusēta un rada ilūziju, ka tās nav. Medijos izskan informācija par rasistiem, homoseksuāļiem vai pedofiliem, taču vienkārši slepkavas īsti neizpelnās pat tiesas uzmanību. Domāju, ka tiesu sistēma šeit ir pagalam nesakārtota, mūsu iedomātās demokrātijas robos valda pamatīga oligarhija. Tas viss liek justies skumji. Jo vairāk tāpēc, ka tieši tie, kam piemērots sods tiešām būtu nepieciešams, to nu nekādi nesaņem. Kā gan tas nākas, ka pilsētas mērs var nezaudēt savu amatu esot cietumā? Šķiet, mūsu likumdošanas problēmas ir speciāli piemērotas, lai būtu kāds, kas šo valsti vispār gribētu vadīt. Un tie, kam ir iespējas šos likumus mainīt, par to pat nedomā, jo labi taču ir tāpat. Viņu dienas kārtībā apspriežamas daudz nejēdzīgākas lietas, piemēram, homoseksuālisms vai kārtējās vēlēšanas. Piemēram, ekonomiku skolā mēs pat īsti nevaram mācīties, jo likumi un dati mainās tik bieži, ka grāmatās to īsti ierakstīt nevar. Un šis noteikti nav vienīgais mācību priekšmets, kuru tas skar.
  Reizēm liekas, ka latviešu vienotība izpaužas vien lielveikalu rindās, sporta spēļu čempionātos un.. labi, dziesmu un deju svētkos. Pārējo laiku mēs esam bailīgi, paļāvīgi un pakļaujamies gandrīz visam, ja vien tajā saskatām kādu labumu, kas gan parasti ir tikai teorētisks un praktiski sasniegts tiek reti. Diemžēl sabiedrībā par to runā negribīgi. Tāpat nerunā par lielu daļu citu problēmu. Runā par sekām, ne par cēloņiem. Šādas spēlītes – tu man, es tev – notiek visai bieži, un ne vienmēr tajās klusākajās vietās. Ja kāds skatītos, varbūt arī pamanītu tā visa bezjēdzīgumu, taču latvieši, šoreiz, šķiet, kā par nelaimi, naudu citu makos skaita gan, taču tur arī rotaļa beidzas. Paliek vien apvainojušies un klusībā pukst par to, ka valdība kārtējo reizi kaut ko izdarījusi ne tā, nenojaušot, ka tā tas notiek un ir noticis vienmēr. Liekas gan, ka pēdējā laikā šī situācija sākusi nedaudz mainīties un nu arī medijos lēni sāk parādīties skandāli saistībā ar korupciju. Gribētos gan jautāt – uz cik ilgu laiku?
  Ir gan bijuši arī patiesas vienotības laiki, kā tas bija 90. gadu sākumā, kad Latvija spēja izcīnīt savu neatkarību ne tik daudz ar fizisku spēku, cik ar pašaizliedzību un neatlaidību. Diemžēl ar ko tādu saskarties nākas reti. Par tautas agrāko vienotību liecina vien sēru datumi kalendāros un dziesmu un deju svētki. Liekas, ka latviešu kalendārus visvairāk izraibina tieši sēru ieraksti. Tāpat arī ar mūsu svētku dienām, kuras parasti ir piemiņas, atceres un sēru dienas.
  Protams, arī latviešiem ir šis tas ar ko lepoties. Mums ir pašiem savs eposs, sava kultūra un pagātne, kuru daļa no mums cenšas izmest no savas apziņas. Arī literatūra pēdējos gados spēj visai braši turēties līdzi citu valstu sniegumam, bet zinātne jau sen mūsu valstī ir samērā attīstīta – arī PSRS laikos tieši latvieši mēdza ieņemt svarīgus amatus.
  Es īsti negribu par latviešiem teikt tik daudz slikta, bet tā nu tas diemžēl ir sanācis. Man gan patīk latvieši, man patīk šī zeme, bet man nepatīk sistēma, kurā mēs pašlaik dzīvojam. Sistēma, kurā joprojām liela nozīme ir blatam vai tam, cik daudz tu spēj kādam samaksāt. Neuzskatu, ka mūsu tautas nākotne ir nolemta un norakstīta – mēs joprojām esam spējīgi cīnīties, taču pats galvenais – jāsāk ir ar pašattīrīšanos, jo bez tās mēs būsim tikai neapmierināts bars, kas spēs vien to, kā dusmīgi strīdēties par to, kurš mums atkal ir nodarījis pāri.
• Mūzika: Omnia - Morpheus
  Sajūta: saguris
• 1 dvēsele nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Mūzika
• 2007. gada 4. Decembris , 17:43
• Pēdējā laikā, kad aipods vairs netiek īsti turēts mājās un kaut kā atrod vietu manā somā, spēju dziesmu tekstos ieklausīties daudz dziļāk, nekā es to spētu normāli klausoties mūziku kādā citā veidā.
  Ilgāku laiku domāju, ka mana mūzikas bagāža varētu tikt uzskatīta par bērnības kroplību, jo kurš no jums gan vēl ir dzirdējis par Vladimiru Kuzminu, Sofiju Rotaru un vēl daudzus ne tik dzirdētus māksliniekus?
  Protams, nav jau tā, ka es būtu krausījies tikai krievus, taču, tā kā pārsvarā tika klausītas tieši plates..nekā cita jau īsti nebija. Nedaudz citādi gan ir tagad, kad pat jaunākos ierakstus izdod platēs. Protams, bija arī šis tas no cittautiešiem - Modern Talking, piemēram. Bet tā laikam arī ir tā lielākā skāda. Manā muzikālajā bērnībā nav bijis īsti dažāda pamata. Jebkurā gadījumā, tā vairāk vai mazāk ir bijusi estrādes mūzika - vecais ratiņš, dažādas mikrofona aptaujas par kurām daudziem nav nekādas nojausmas un radio, kur tajā laikā, šķiet, īsti nekas cits neskanēja.
  Vēlāk nāca vēl trakāki laiki - ārzemju C.C.Catch un The Shorts (dīvaini gan, ka abas no nīderlandes), latviešu Aldis Drēģeris, Kaspars Dimiters un šis tas, kas nu tajā laikā vēl bija pieejams.
  Šeit arī mans ievads beidzas un esmu nonācis pie tā, ko nu gribēju teikt - Kaspars Dimiters. Atceros, ka pirmais ieraksts, kas toreiz nonāca manās rokās bija "Pēdējais pirāts". Tas gan nav Dimitera pirmais ieraksts, iepriekš kasētēs viņam vēl bijuši "Mans kumoss pilsētas baložiem", "Krusta Skola" un "Puisēns aizlido", bet kas gan man, tādam mazam jaunēklim tajā visā interesēja. Mani interesēja teksti. Tam laikam man tas likās jocīgi un nedzirdēti, jo, tomēr, tajā laikā vēl nebija ierasts runāt par VISU, turklāt, arī no vecāku puses es vairāk vai mazāk tiku atstāts novārtā. Tā nu jau no agras bērnības rotaļājos ar mūziku.
  Bet ne gluži tajā ir tā doma. Doma ir tajā, ka, izejot cauri lielai daļai dzīves, mēs spējam ļoti mainīties. Iesaku izlasīt šo, lai vairāk saprastu, par ko gan es runāju.
  Šoreiz par Dimiteru es atcerējos kāda konkrēta iemesla pēc. Kārtējo reizi autobusā klausoties aipodu es sadzirdēju "Latviešu šūpuļdziesmas", precīzāk - K. Dimitera "Glāze ūdens". Kā jau iepriekš teicu, nebija sanācis ieklausīties tekstā, bet, kad es to izdarīju, es jutos patīkami pārsteigts. Iesaku.
• Mūzika: Kaspars Dimiters - Glaze udens
  Sajūta: saguris
• 0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Sapnis
• 2007. gada 4. Decembris , 16:02
• Viņa nāk pretī un prasa, kur nu es dodos
  bet es atveru acis
  un pamostos.
  nesaprasta sāpe
  mīt dvēselē dziļi
  bet viņa tik jautā,
  ar ko tu tur biji.
  bet aizspiestām acīm
  tu lauzies kaut zini
  par vēlu.
  Tu dauzies pret sienām ar asākajām klaigām
  tas griež kā ar nazi
  bet neierasti
  skan vārdi no mutes
  tavas un manas
  līdz paliek vien
  skrandas.
  
  Kā dūmakā dziļā peld rēgi un kuģi
  skan šalkas un viļņi, kas neatrod guni
  pland buras un svārki, bet viss tik vēl sākas
  tu zini - tev vairāk par vienu nepienākas.
  
  Aiz aizvērtiem logiem spīd vakara gaisma
  Atspīd pret sienu un sarunas raisa
  tukšajās sienās ar tumšajām liesmām
  sadeg kā nebijusi
  viena vienīga lāse
  dzīvības manas un tavas.
• Mūzika: Kaspars Dimiters - Glaze udens
  Sajūta: fuj
  Birka: dzeja
• 1 dvēsele nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Vientulība
• 2007. gada 30. Novembris , 22:01
• Ņēmu un sajutos pretīgi vientuļi. Un šeit nelīdz arī latviešu pasakas. Tā gan drošvien tāpēc, ka visas latviešu pasakas ir vairāk vai mazāk skumjas. Labās beigas ne vienmēr spēj panākt kaut kādu patīkamu efektu.
  Kādu laiku domāju, ka dažādas nodarbošanās, piemēram, Sudoku, filmu skatīšanās un vispār izglītošanās un prāta asināšana varētu būt tas, kas spēs mani kaut kā noturēt līmenī vai iepriecināt. Patiesībā, notiek pilnīgi pretēji - garīgi esmu tik noguris, ka miegs naktī, vismaz garīgi, tiek izlaists, kā rezultātā esmu fiziski atpūties, bet garīgi pat īsti nespēju padomāt, līdz ar ko krītas gan pašsajūta gan jebkāds intelekta līmenis. Ne padomāt, ne sakoncentrēties.
  Ar filmām gan nav tik gluži traki kā ar visu pārējo, taču šeit ir cita problēma - esmu noskatījies gandrīz visu, kas man licies pietiekami interesants. Lielai daļai gan jūs esat sekojuši līdzi, bet par pēdējo gan es vēl pagaidām klusēšu. Ar prieku uzklausīšu jūsu ieteikumus.
  Lai vai kā, laikam gala variants - tad, kad es jūtos labi, es sāku justies slikti. Nav jau pirmā reize. Un tieši tāpēc es uzskatu, ka tādas laimes īsti nevar būt, jo tad, kad cilvēkam ir labi, viņš degradējas. Diemžēl.
• Mūzika: Snow Patrol - Chasing Cars
  Sajūta: saguris
• 2 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

Vecākie raksti Jaunākie raksti