- Nezūdošais ļaunums: Iznīcība
- 2007. gada 28. Novembris , 13:38
-
Laika pārpilnības dēļ nolēmu atkal paskatīties kādu filmu. Tā kā Hitman pie manis nonācis nebija, izvēlējos Resident Evil: Extinction. Īsti gan neatceros, vai biju redzējis filmas iepriekšējās daļas, bet liekas, ka blāvi kaut ko gan atceros.
Mila Jovoviča (Milla Jovovich), gan, kā jau vienmēr, izskatījās burvīgi un nesa sevī tādu kā iznīcinošās/neuzvaramās sievietes tēlu, kas vispār bija vienīgais, kas filmai piešķīra kaut kādu nebūt jēgu.
Varbūt tad, ja tajā pašā dienā būtu atsvaidzinājis atmiņu ar filmas iepriekšējām daļām, filmas ilgums - 1:34 - man neliktos nepietiekams. Stāsta ideju es sapratu ātri, tāpat kā to, kas ir kas, arī notikumi sākumā ritēja visai raiti un brīžiem pat bija interesanti. Man vienmēr patikušas visai gaišas spriedzes filmas, kurās nav pārlieku jāsasprindzina acis, lai spētu pamanīt, kas notiek piķa melnajā tumsā. Un tieši tāds bija sākums - līdz zobiem bruņoti cilvēki, bruņotas mašīnas un daudz daudz zombiju - pusdzīvā gaļa, no kuras jātiek vaļā.
Taču viss nebija tik vienkārši - kā jau parasti, uzradās kāds, kurš negribēja klausīties pavēlēs. Šoreiz tas bija ļaunais doktors Īzaks, kurš savas nepiesardzības dēļ kļuva par "misteru iznīcību".
Kad tas beidzot notika, no filmas gaidīju ilgu ložņāšanu pa tumšo pazemi, kur visapkārt atradās asiņu peļķes, no griestiem karājās pārrauti elektrības vadi (kā jau tas parasti ir šāda tipa filmās, t.i., viss izārdīts tā, ka pat vadi no griestiem karājas. Vai nav stulbums?!) un draudēja briesmas dzīvībai. Es maldījos. Pat ļoti. Aptuveni piecu minūšu laikā viss tika nokārtots gandrīz bez asins izliešanas un milzu cīņām.
Tādas nu arī bija šokējošās filmas beigas. Īsti pat nesapratu - priecāties, skumt vai smieties?
Vērtējums: ••••• - Mūzika: Almeria - hand
Sajūta: jautrs
