- Dievs? Lai notiek.
- 2007. gada 23. Novembris , 15:46
-
Sen nebija nācies pievērsties garīgām lietām. Gadījās tā, ka autoostā jau kārtējo reizi satiku sen neredzētu meiteni, ar kuru tad šoreiz arī sākām sarunu. Tā kā jau no sākta gala viņa bijusi ļoti ticīga, tad par to arī bija mūsu sarunas tēma.
Sākām ar Dievu, runājām par mīlestību, attiecībām un laimi. Brīžiem likās, ka vēl tikai nedaudz un viņa sāks mani ienīst par to, ka lieku viņai pīties viņas pašas/baznīcas subjektīvajos un nemaināmajos argumentos. Šur tur gan mēs bijām vienisprātis. Es gan joprojām nesaprotu, kāpēc Dievs liek cilvēkiem ciest. Labi, pārbaudīt ta pārbaudīt, bet visam taču vajadzētu būt kaut kādām robežām. Šoreiz gan, liekas, tā pat nav nāve.
Klausīties jau man bija interesanti, it īpaši tās daļas, par kurām man ir pašam savs viedoklis. Un vēl vairāk tad, kad runa gāja par Dieva un Sātana attiecībām. Īsi konspektējot to visu, iegūt varētu to, ka "Dievs ir labs, Dievs visus mīl un nekad nedarītu nevienam pāri [par spīti tam, ka savos pārbaudījumos liek tiem ciest. Šajā gadījumā gan tas viss tiek norakstīts uz to, ka vai nu tu pietiekami netici, vai tas viss ir tevis pilnveidošanai], Dievs patiešām pastāv, daudzi ir redzējuši Dievu, to pierāda arī Jēzus patiesā eksistence... [blablabla]"
Savukārt par Sātanu, tikai sliktais. "Sātans tevi izmanto, Sātans tev var dot daudz, bet par to paņemt tavu dvēseli. Sātans tevi vēl nebeidzami ilgu laiku mocīs ellē.. [blablabla, Sātans slikts, Sātanu jāienīst!]".
Jebkurā gadījumā sanāca tā, ka iespējamie ceļi ir tikai divi - Dievs vai Sātans. Ja tu tiem tici, tu nokļūsi debesīs, ja netici - ellē. Tā teikt, patiesa ticība dodot daudz. Nav arī vidusceļa. Ja domā, ka ar visu spēj tikt galā pats un Dievs tev nav vajadzīgs - tu jau nokļūsi ellē. Bet Dievam vienmēr esot žēlastības laiks, kurā viņš sauc savus bērnus un saka, ka viņš tiem piedos, ja tie patiešām nožēlos savus grēkus.
Nav jau tā, ka man pašam nekad nav bijusi nekāda pieredze šajos jautājumos, bet, lai vai kā, es negribētu teikt, ka es kam tādam ļoti ticu. Labi, ir daži redzējumi, kas varētu likties jocīgi un, piemēram, liktu cilvēkiem domāt, ka esmu jucis, bet es par to nebūt nekaunos. Tā arī gadījās. Līdz ko es sāku par šo runāt, sarunu biedrenes acis burtiski ieplētās un varēja manīt nezūdošu interesi par to, kas tad īsti ar mani ir noticis. [viņa uzskata, ka nekas dzīvē nenotiek tāpat un visam ir kaut kāda nozīme] Smieklīgākais ir tas, ka viņas acis ieplētās vēl vairāk tad, kad biju pastāstījis par to holokaustu ar VW, t.i, atriebību. Es gan nespēju noturēties nesmaidīdams, jo visu līdz galam es nepateicu, bet viņa gan - gandrīz vai šokēta jautāja man, vai es kādreiz esmu nodarbojies ar okultiskām darbībām. Es gan īsti nesapratu, ko viņa definētu kā okultiskas darbības, tāpēc atbildēju, ka nē, bet tagad, kad nākot mājās pārdomāju to interesanti tumsnējo, ko esmu darījis, lēnām sāk rasties sajūta, ka šo to esmu gan.
Lai vai kā, šis viss man uzdzina neviltotu prieku - Sātanam priekš manis esot plāns. Lai jau. Es gaidu ar nepacietību.
P.S. Hitlers, Ļeņins, Staļins un vēl šitie daži pārējie esot bijuši Sātana apsēsti. Domāju, ka īsti patiesības gan tur nav, ja vispār mēģina noticēt Dieva/Sātana esamībai. - Mūzika: God Is An Astronaut - Far From Refuge
Sajūta: saguris
