Kognitīvais aizspriedums, jā, es pieņemu, ka pārstāvu tipisku lasītāju daļu?
Jo sarkasmu es tur joprojām neredzu.

Pārliecināšu honeybee, ar mazs solītis uz komfortablāku civilizāciju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, vai arī panāksi, ka honeybee nejoko par lietām, par kurām Visai Sabiedrībai Nav Pareizais Viedoklis (t.i., nejoko vispār) nerunā par to, ko līdz galam nesaprot (t.i., nerunā vispār), arī komfortabli.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ņea, tā nav interesanti (un neticu, ka mani var tik nopietni uztvert, es tomēr daudz zemāk attīstīts radījums)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, tu esi viens no tiem cilvēkiem, kurus es respektēju, ja. Ja tu saki, ka visa mana attieksme "uztaisīt jociņu par visu, kas mani biedē, liekas nomācošs vai nepārvarams" ir nepareiza, es šo iespēju vismaz nopietni izskatīšu. Kā varbūt pamanīji, teksti iz sērijas "honeybee domā par to, kas viņai galvā nav kārtībā, lai arī viņai nekas nekaiš un pat diagnozes nav" te vairs neparādās pat friends-only kapacitātē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Hug tev.
Padomāšu ko teikt līdz vakaram.

(Reply to this) (Parent)

Jokot, lai tādejādi defuzētu kaut kādus iekšējus konfliktus ir just fine, tam jau ciba ir domāta.
Loģiski, ka visi jokojam par lietām, ko ne visai zinām, tas ir diezgan neizbēgami.


Sāpe rodas brīdī, kad ē.. tā pavisam konkrēti kaut kas ir pārprasts un jokošana notiek tieši par šo pārpratumu tā, it kā šis pārpratums būtu objektīvā patiesība. 'Hā hā, es beidzot atradu kaut kur internetā frāzi, kas mani mazliet raksturo' ir OK, bet 'Hā hā, DSM ir ierakstītas lietas, kas atsevišķi ņemtas attiecas uz daudziem normāliem cilvēkiem, kāds tas DSM un tā pielietotāji muļķīši' - šis vairs īsti OK nav. Protams, arī no tā nevar izvairīties, bet... tiešām ir nepareizi norādīt uz šādu pārpratumu? Jā jā, riskējot pašai izskatīties pēc muļķa, jo, protams, tu esi gudrāks cilvēks un parasti zini labāk un es tikai pārpratu - bet tomēr, ja nu tiešām iznācis, ka kļūdies par kaut ko, ko es arī agrāk kļūdījos, un pēc tam man par to bija kauns?





Es arī kādreiz ticēju tam zeķu un sandaļu mītam, līdz uzzināju savādāk, un tad man bija kauns. (Jo cietu par kaut ko, kas pie tam bija muļķības).



Es arī kādreiz domāju, ka, piemēram, halucinācijas jau nu ir tā viena lieta, kas pilnīgi noteikti ir diagnoze. Tad es uzzināju, ka ar halucinācijām saskaras pilnīgi visi, vienkārši mēs tās iztēlojamies savādāk tāpēc saskaroties pat neiedomājamies, ka tās ir halucinācijas - un atkal, man bija kauns, ka to nesapratu agrāk. Šeit es tā pieļauju, ka lielākā daļa ir tik pat neinformēti, un tas ir OK, kamēr tam nesāk pievērst uzmanību. Ja sāk, tad gan labāk būtu saprast, kas tas ir, kāpēc tas parasti nav nekas traks un kāpēc reizēm tomēr ir gan.



Protams, saprotot par 'visiem normāliem cilvēkiem reizēm ir halucinācijas', kādu laiku šaubījos - bet tad kā mēs zinām, ka psihpacientiem kaut kas kaiš, varbūt viņi vienkārši ir leģitīmi savādāki, ja jau pat halucinācijas īstenībā nav nekas traks. Pēc tam man bija kauns arī par šo. Jo ja tas traucē funkcionēt, tad ir gan problēma, ar kuru būtu tā kā labi tomēr tikt galā. Jau fiziskajā veselībā ir maz objektīvu lietu (nu tur, rokas trūkums, piemēram), garīgā veselība neizbēgami ir vēl subjektīvāka un sabiedrībā par to ir ārkārtīgi daudz aizspriedumu, kas traucē tikt pie palīdzības tad, kad tā ir vajadzīga. Un pašiem sevi saprast arī.


Un es nemāku izteikties un man reāli nav humora izjūtas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu jau gan es varētu apvainoties :) Nu ajmīn DSM man šķiet tizla pieeja (lai arī, protams, uz to brīdi, kad es varētu to konceptuāli pierādīt, es jau būtu pavadījusi 6 gadus, to mācoties, un droši vien vairs negribētu pierādīt, ka mana izglītība ir bulšits), bet es neesmu TIK stulba, lai paņemtu vienu frāzi no DSM un uzskatītu to par pietiekamu pierādījumu tam, ka DSM ir tizls.

Also, es arī neuzskatu sevi par normālības etalonu, t.i., ja kaut ko man var piemērot no DSM, tad enīvej pastāv lielāka varbūtība, ka kaut kas nav kārtībā manī, nevis DSM.

Bet enīvej, man šķiet, ka tu esi mēģinājusi mani izglābt no kaut kā tāda, no kā es vispār nebaidos; nu tb es kļūdos visu laiku, pie tam gan sīkumos, gan lielās lietās; es to zinu, un arī to zinot man nekad nav izdevies no tā izvairīties. Un mani gandrīz nemaz netraucē tas, ka es kļūdos, nu tb ir kauns, bet tas nav tāds "ok, paldies, tagad es palīdīšu zem segas un nekad vairs neēdīšu un klusītēm nomiršu" kauns, bet "faaaak, es nu gan esmu dura, visiem noteikti jautri" kauns.

Joks ir mana metode, kā piefiksēt tās lietas, kas atrodas pelēkajā zonā uz manu zināšanu/pieredzes/izpratnes robežas (nu tb es nevaru skaidri nodefinēt to, ko nesaprotu, bet es varu iezīmēt tā aprises ar joku - jo joks strādā tieši ar to paradoksu, kas atrodas uz izpratnes robežas). Tb ja es nedrīkstētu jokot (da pofig, skaļi vai savā galvā), tad es nezinu, vai es vispār spētu saprast kaut ko tādu, kas man netiek ar karoti mutē iebarots.

Bet sūds ar to visu, nu ajmīn tas, ka mans jociņš nav smieklīgs, arī nav nekas tāds, pie kā es nebūtu pieradusi :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

DSM pats ir liels joks :)

(Reply to this) (Parent)

(Btw sarkasms oriģināli bija iekš punkta, ka es tieku uzskatīta par "odd or eccentric" by most people)

(Reply to this) (Parent)