Nu jau gan es varētu apvainoties :) Nu ajmīn DSM man šķiet tizla pieeja (lai arī, protams, uz to brīdi, kad es varētu to konceptuāli pierādīt, es jau būtu pavadījusi 6 gadus, to mācoties, un droši vien vairs negribētu pierādīt, ka mana izglītība ir bulšits), bet es neesmu TIK stulba, lai paņemtu vienu frāzi no DSM un uzskatītu to par pietiekamu pierādījumu tam, ka DSM ir tizls.

Also, es arī neuzskatu sevi par normālības etalonu, t.i., ja kaut ko man var piemērot no DSM, tad enīvej pastāv lielāka varbūtība, ka kaut kas nav kārtībā manī, nevis DSM.

Bet enīvej, man šķiet, ka tu esi mēģinājusi mani izglābt no kaut kā tāda, no kā es vispār nebaidos; nu tb es kļūdos visu laiku, pie tam gan sīkumos, gan lielās lietās; es to zinu, un arī to zinot man nekad nav izdevies no tā izvairīties. Un mani gandrīz nemaz netraucē tas, ka es kļūdos, nu tb ir kauns, bet tas nav tāds "ok, paldies, tagad es palīdīšu zem segas un nekad vairs neēdīšu un klusītēm nomiršu" kauns, bet "faaaak, es nu gan esmu dura, visiem noteikti jautri" kauns.

Joks ir mana metode, kā piefiksēt tās lietas, kas atrodas pelēkajā zonā uz manu zināšanu/pieredzes/izpratnes robežas (nu tb es nevaru skaidri nodefinēt to, ko nesaprotu, bet es varu iezīmēt tā aprises ar joku - jo joks strādā tieši ar to paradoksu, kas atrodas uz izpratnes robežas). Tb ja es nedrīkstētu jokot (da pofig, skaļi vai savā galvā), tad es nezinu, vai es vispār spētu saprast kaut ko tādu, kas man netiek ar karoti mutē iebarots.

Bet sūds ar to visu, nu ajmīn tas, ka mans jociņš nav smieklīgs, arī nav nekas tāds, pie kā es nebūtu pieradusi :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

DSM pats ir liels joks :)

(Reply to this) (Parent)