|
Marts 11., 2015
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) crescendo | 12:29
Jokot, lai tādejādi defuzētu kaut kādus iekšējus konfliktus ir just fine, tam jau ciba ir domāta.
Loģiski, ka visi jokojam par lietām, ko ne visai zinām, tas ir diezgan neizbēgami.
Sāpe rodas brīdī, kad ē.. tā pavisam konkrēti kaut kas ir pārprasts un jokošana notiek tieši par šo pārpratumu tā, it kā šis pārpratums būtu objektīvā patiesība. 'Hā hā, es beidzot atradu kaut kur internetā frāzi, kas mani mazliet raksturo' ir OK, bet 'Hā hā, DSM ir ierakstītas lietas, kas atsevišķi ņemtas attiecas uz daudziem normāliem cilvēkiem, kāds tas DSM un tā pielietotāji muļķīši' - šis vairs īsti OK nav. Protams, arī no tā nevar izvairīties, bet... tiešām ir nepareizi norādīt uz šādu pārpratumu? Jā jā, riskējot pašai izskatīties pēc muļķa, jo, protams, tu esi gudrāks cilvēks un parasti zini labāk un es tikai pārpratu - bet tomēr, ja nu tiešām iznācis, ka kļūdies par kaut ko, ko es arī agrāk kļūdījos, un pēc tam man par to bija kauns?
Es arī kādreiz ticēju tam zeķu un sandaļu mītam, līdz uzzināju savādāk, un tad man bija kauns. (Jo cietu par kaut ko, kas pie tam bija muļķības).
Es arī kādreiz domāju, ka, piemēram, halucinācijas jau nu ir tā viena lieta, kas pilnīgi noteikti ir diagnoze. Tad es uzzināju, ka ar halucinācijām saskaras pilnīgi visi, vienkārši mēs tās iztēlojamies savādāk tāpēc saskaroties pat neiedomājamies, ka tās ir halucinācijas - un atkal, man bija kauns, ka to nesapratu agrāk. Šeit es tā pieļauju, ka lielākā daļa ir tik pat neinformēti, un tas ir OK, kamēr tam nesāk pievērst uzmanību. Ja sāk, tad gan labāk būtu saprast, kas tas ir, kāpēc tas parasti nav nekas traks un kāpēc reizēm tomēr ir gan.
Protams, saprotot par 'visiem normāliem cilvēkiem reizēm ir halucinācijas', kādu laiku šaubījos - bet tad kā mēs zinām, ka psihpacientiem kaut kas kaiš, varbūt viņi vienkārši ir leģitīmi savādāki, ja jau pat halucinācijas īstenībā nav nekas traks. Pēc tam man bija kauns arī par šo. Jo ja tas traucē funkcionēt, tad ir gan problēma, ar kuru būtu tā kā labi tomēr tikt galā. Jau fiziskajā veselībā ir maz objektīvu lietu (nu tur, rokas trūkums, piemēram), garīgā veselība neizbēgami ir vēl subjektīvāka un sabiedrībā par to ir ārkārtīgi daudz aizspriedumu, kas traucē tikt pie palīdzības tad, kad tā ir vajadzīga. Un pašiem sevi saprast arī.
Un es nemāku izteikties un man reāli nav humora izjūtas.
|
Reply
|
|
|