Pirmkārt, šizofrēnija.
Viena superķēpīga diagnoze, kur jau pierādīts 'ē, jūs zinat, ja, mēs te daudzas objektīvi atsevišķas slimības zem šitā esam pabāzuši, ar radikāli atšķirīgu slimības gaitu un ārstēšanas prognozēm, bet nu labākus nosaukumus izdomājuši neesam, lai jau iet'.


Otrkārt, šizofrēnija reiz ir diagnoze, kas īpaši izceļas ar tādu fascinējošu lietu kā negatīvie simptomi. Kas pēc savas būtības nav objektīvi. Un šitais te, ja tiešām būtu pie šizofrēnijas simptomiem, būtu pie negatīvajiem. Kas nav objektīvi un (ja vien psihotiskie simptomi ir gana izteikti), nav pat obligāti diagnozei. Tā kā nē, šis nekādi nav objektīvs kritērijs šizofrēnijas diagnozes noteikšanai un nekādi nevar būt.


Otrkārt, tas citāts nav par šizofrēniju, tas ir par šizotipiskajiem personības traucējumiem (latviski, cik nu esmu lasījusi, to 'personības' daļu izlaiž, lai nerastos putra starp šizotipiskajiem traucējumiem un šizotipisko personību, kas atkal nav viens un tas pats... bet labi labi, sapratu, tā ir fui pē diskriminējoša literatūra). T.i. šitais ir minēts tam vienam ar šizofrēniju nosacīti attālināti saistītajiem stāvokļiem, kam pat psihozes (t.i. vienīgā kaut cik objektīvā kritērija) nav. (Lai gan, OK, pēc DSM drīkst būt psihozes arī šizotipiskajiem traucējumiem, bet ne tik nopietnas, lai aizvilktu līdz objektīvai šizofrēnijas diagnozei). Ja šizofrēnija jau ir liels catch-all, tad šizotipiskie traucējumi, lai gan it kā pēc būtības tādi nav, vēsturisku iemeslu dēļ joporjām pilda funkciju kā gala grozs 'ai, pat šizofrēnijai te lāga objektīvie kritēriji nepietiek, nu tad liekam šo'. Kāds pārsteigums, ka daži no šiem gadījumiem vēlāk tiešām izrādās šizofrēnija. Bet vai tāpēc, ka tur tiešām ir kāda sakarība, vai tāpēc, ka slinka diagnostika... nu pati saproti.


Treškārt, tas pat tajā avotā nav kritērijs, kur nu vēl objektīvs kritērijs. Tas ir ilustrējošais piemērs negatīvaam kritērijam stāvoklim, kuru vispār definē tikai ar patternu (un patternā neviens atsevišķs elements nav izšķirošs, svarīga ir patterna esamība).


Un cetutrktārt, pačukstēšu, ka diagnostikā ļoti svarīgi ir nošķirt aspergeru no šizotipiskajiem traucējumiem. Ļoti dažādas diagnozes, lai gan patternu apraksti izskatās ļoti līdzīgi. (kas ir mazliet smieklīgi, ņemot vērā, ka šizofrēnijas spektrs un autiskais spektrs definējas kā diametrāli tieši pretēji pasākumi, kuriem pa vidu būtu jābūt normai, nevis pārejas stāvokļiem). Netīrās drēbes un saplēstie telefoni potenciāli būs abiem un abi divi ir introverti mizantropi. Objektīvi īsi aprakstīt diagnostisko atšķirību tā, lai nerastos subjektīvā atšķirība piemērošanā, baidos, ka ir nereāli. uz papīra atšķirība ir ilūzijas, bet praksē atšķirt šizotpiskās ilūzijas no aspergera iekšēji konsekventā, bet no malas dīvainā domu gājiena ir pagrūti. Skaitās, ka atšķirība ir spējā adaptēt savu viedokli pieņemot labojumus no malas, bet arī tas aspergera gadījumā var izskatīties, ka iztrūkst.



Tātad pēc visa uzrakstītā - jā, es uzskatu, ka tāds novērojums, kā drēbes, kas 'don't quite fit together' var būt daļa no novērojumiem, kas nepieciešami patterna pamanīšanai. Tinte uz rokām, kas tur nonākusi par spīti uzmanībai, ja roku īpašnieks par šo tinti uz rokām zin UN zin ka tas nav OK (un pie izdevības kaut ko ar to darīs) šizotipiskajam patternam neatbilst. Tas neizslēdz citu patterna punktu esamību un neizslēdz diagnozi, bet šis konkrētais punkts patternā nepiedalās.

Džemperīša mīļuma uzskatīšana par svarīgāku publiskas valkāšanas faktoru nekā džemperīša netīrums potenciāli var būt punkts patternā, viens no daudziem nepieciešamajiem, lai tiktu līdz diagnozei.

Skaidrāk?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Hmmm. Man no malas lasot izskatās, ka tā tava argumenta konstrukcija ir tipa "šitais līdz galam nestrādā, šitais nav objektīvi, šitais te ir atkarīgs no visa kā, šitais var būt tas vai kaut kas cits, bet viss kopā riktīgi palīdz nonākt līdz diagnozei"

Kas manā izpratnē ir līdzīgs process, kā es nonāku pie secinājumiem par teksta kvalitāti, nu tur "šitam būtu jābūt tā, bet var arī citādi, šitam jābūt izņemot dažus gadījumus, šitais ir aplam ja vien šī nav izcila literatūra, un šitais atkal ir atkarīgs no personiskās pieredzes, bet kopumā es varu pateikt, vai teksts ir labs vai nav"; tb tas ir kaut kas tāds, kas faktiski ir pieredzes ietērpšana šādos vai tādos formulējumos. Tas tipa strādā gana labi priekš maniem mērķiem (nu tb darbā ar konkrētiem cilvēkiem), bet es točna neatļautos to pasludināt par kaut ko, kam ir objektīva vērtība ārpus tā, kā es/jebkurš cits, kas strādā ar autoriem tām lietām pieiet (lai arī terminoloģija ir tipa vienota un pētīts tas viss ir).

Nu tb man šķistu, ka tāds DSM manuālis grāmatām būtu nenormāli smieklīgs pasākums, un no domas vien, ka to kāds ņemtu nopietni, man kļūtu slikti (es esmu redzējusi, kā citu darbus kritizē cilvēki, kas ir absorbējuši kaut kādus "how to write" padomus, un tas ir pilnīgs dizāsters); līdzīgi man kļūst slikti/smieklīgi no domas par DSM manuāli attiecībā pret cilvēkiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"tb tas ir kaut kas tāds, kas faktiski ir pieredzes ietērpšana šādos vai tādos formulējumos"
Un kāpēc tev tas šķiet nepareizi?

Aprakstošās metodes strādā tīri labi. Vismaz līdz brīdim, kad būs gana attīstījusies big data zinātne, lai automātiski izvilktu vajadzīgos patternus un tamlīdzīgas lietas no datu blāķiem - un tad varēsi smieklīgoties vēl vairāk, skatoties uz katru sīko atsevišķo punktiņu, ko tādas sistēmas paņems par absolūtu patiesību.

Teksta lasāmību, kā pati labi zini, jau šādi vērtē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, viņas nestrādā tīri labi. Kā jau augstāk minēju, cilvēki, kuriem ir iedota aprakstošā definīcija par to, "kas ir laba literatūra" un kuri pēc šīs definīcijas strādā ar reālu tekstu, to dara dafiga sliktāk ne vien par cilvēkiem, kam ir pieredze+definīcija un cilvēkiem, kam ir pieredze, bet nereti pat sliktāk par cilvēkiem, kam nav ne pieredzes, ne definīcijas un kas vadās tīri pēc intuīcijas. T.i., ja man būtu jādod savu tekstu izvērtēt, tad es dotu to cilvēkiem, kam ir pašiem sava izpratne par to, kas ir literatūra, un kas ir pie tā daudz strādājuši, un dotu parastajiem lasītājiem bez preconceptions, bet es neiedotu "literatūras DSM" ar lūgumu diagnosticēt tekstu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Dsm nav paredzēts lietot bez pieredzes.

Dakterēt var bez dsm, kaut vai mācītāji to dara gadsimtiem.

Dsm ir savstarpējās saziņas vārdnīca speciem un dažādiem mazāk iesaostītiem lajiem. Pēc intuīcijas uzstādīt diagnozi 'šizofrēnija' nevar.

(Reply to this) (Parent)