|
Oktobris 11., 2012
 | 16:58
Demmit! Lasīju frīlancera rokasgrāmatu un beidzot sapratu, kāpēc man viss ir šķērsām ar t.s. latvju rakstniekiem (nu, tiem, kas sev šo nosaukumu pievākuši, lai varētu sludināt Kultūru, Identitāti un kotikvēlne). Mums vnk ir pilnīgi atšķirīgs priekšstats par to, kas ir rakstnieka panākumu simbols.
1) Viņiem ir svarīga citu autoru un/vai kritiķu atzinība (t.i., dzejniekam X ir svarīgi, lai viņu novērtē dzejnieki Y un Z; ja es saņemtu atzinību no prozistēm A un B, tad nodomātu, ka droši vien sūdīgi rakstu, ja viņām neskauž).
2) Man ir svarīga "vienkāršā lasītāja" izpratne (t.i., ja man lasītājs vulgaris pasaka, ka kaut ko nesaprot, tad es ilgi un rūpīgi apdomāju, kā varētu izteikties saprotamāk, nesalaužot stāstu, kamēr viņiem "vienkāršā tauta mani nesaprot" ir drīzāk augstas kvalitātes apliecinājums).
3) Viņiem ir svarīgi zināt, ka tas, ko viņi dara, ir valstiski nozīmīgi - un, būsim reālisti, vienīgais veids, kā valsts var reāli parādīt, ka tas ir valstiski nozīmīgi, ir iedot naudu, viss pārējais ir tukši vārdi, kā jau politiķi to māk.
4) Man ir svarīgi zināt, ka tas, ko es daru, ir interesanti cilvēkiem - attiecīgi izdevniecības frāze "šai grāmatai mēģināsim iegūt finansējumu no valsts" manās acīs nozīmē "šī grāmata nebūs ne īpaši interesanta, ne vajadzīga cilvēkiem". T.i., tas, ka VKKF iedeva naudu grāmatai "Mēs. XX gadsimts" dažiem nozīmēja Atzinību Par To, Ka Šis Darbs Ir Nepieciešams, man tas nozīmēja tieši pretējo. Tas ir arī galvenais iemesls, kāpēc tad, kad topošās grāmatas redaktore man pie katras sarunas apjautājās par avansu, es ar pieaugošu pārliecību attiecu, ka nevajag - ne tikai juridisku sarežģījumu dēļ, bet arī tādēļ, ka man nav svarīgs izdevniecības nosauktais cipars, man ir svarīgs cilvēku nosauktais cipars.
5) Viņiem ir svarīga Kultūra, Identitāte un Vieta Pasaulē (un droši vien citi līdzīgi vārdi) - no šejienes arī Aivara Eipura, manuprāt, pilnīgi neadekvātais mēģinājums apcelt Apškrūmu par to, ka Apškrūmu un viņai līdzīgos neatdzejo - nu nav tās grāmatas, kas būtu rakstītas atdzejai. Atšķirībā no daudziem citiem, kuru teksta kvalitātes zīmogs ir tas, ka cita tauta un kultūra vēlas caur šo tekstu iepazīt latviešu tautu un kultūru.
6) Man ir svarīgi pateikt to, kas man ir sakāms, izdarīt to kvalitatīvi un profesionāli, un tā, lai tas būtu interesanti cilvēkiem, kas ir mana mērķauditorija - no šejienes arī ņemšanās pa visādiem kursiem, konkrētas nišas izvēle un, cik nu spējas to atļauj, precīza un lakoniska valoda (kas man nesaprotamu iemeslu dēļ daudziem citiem nav svarīgi - tipa it kā varētu bliezt kautkādu baigo Kultūru, nejēdzot vienu pašu teikumu strukturēt... bet nu labi, tā ir mana personiskā sāpe).
Gala secinājums: tak vienkārši man ne tikai nav jēgas par to satraukties, bet tas ir aš kaitnieciski, jo, mēģinot izbīdīt savus mērķus kā zelta standartu, es padarītu viņus riktīgi nelaimīgus - jo šie mērķi viņiem nevienā acī nav un nevar būt svarīgi; savukārt viņu mērķu pieņemšana par saviem padarītu nelaimīgu mani. Abet vieglā atgrūšanās reakcija, kas pastāv starp abām grupām, arī ir pilnīgi normāla, ibo par "rakstniekiem" saucas gan vieni, gan otri, un attiecīgi pārmērīga čupošanās dažādu virzību pārstāvjiem nozīmētu pašu identitātes zudumu.
Ar to, ceru, šitais mans cepiens arī beigsies :)
|
Comments:
Ei, bet par 1. punktu - vai tad tiešām ir tā, ka atzinība tiek izteikta tikai tad, ja nav skaudības? Es esmu dzirdējusi tieši tādu formulējumu - "man skauž, ka es šitā nemāku" un arī pati mēdzu izteikt atzinību tad, ja kremt, ka man tā nesanāk.
Par to finansējumu - tas ir divdomīgi. Es gan varu spriest tikai par dzeju, bet prakse ir tāda, ka, ja grāmatiņa tiek izdota par paša līdzekļiem, tad ir ļoti mazas iespējas, ka tā tiks pamanīta. Piemēram, nesen iznāca Dainas Sirmās "Kailsals" - ļoti spēcīgs krājums. Ne "Satori", ne "Kultūras Dienā" nebija ne vārda par to. Ļoti veiksmīgi sakrita, ka mēs ar R. to saslavējām Katrīnai, viņa izlasīja, viņai ļoti patika, un viņa par to uzrakstīja recenziju, ko izdevās publicēt "Satori", tādējādi veicinot interesi par to. Bet tas mītiskais "vienkāršais lasītājs" taču arī neizčeko visu grāmatnīcu, kamēr mediji informē lielākoties tikai par tām grāmatām, kurām ir Valsts finansiāls atbalsts.
Tajā pašā laikā - ja autoram nu nava tās naudas, par ko to grāmatu izdot, tad Tu uzskati, ka darbam jāpaliek atvilktnē, lai tikai tas nebūtu jāiesniedz KKF? :)
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/114613/17411) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) jim |
|---|
| Date: | 11. Oktobris 2012 - 19:22 |
|---|
| | | (Link) |
|
autors par saviem līdzekļiem jau jebkurā gadījumā neizdod (ja vien nav ADDeģis). ja izdevējs neatzīst grāmatu par potenciālu ieņēmumu avotu, resp., paredz, ka to daudz nepirks, darbs neatbilst hanībijas augstāk postulētajiem rakstniecības standartiem. un šādi standarti nav Latviešu Rakstnieku Lielmasas standarti.
Ehm, bet izdevniecības tāpat lielākoties neizdod tās grāmatas par saviem līdzekļiem, bet gan prasa līdzekļus VKKF. Vismaz par dzeju, tiešām ne pārāk daudz orientējos, kā tas notiek prozas gadījumā.
Apškrūmu un tematiskos krājumus mīļajai vecmāmiņai gan jau izdod par izdevniecības līdzekļiem. Vienkārši tev tas neierakstās kā dzeja.
Izdod gan, džim, izdod ;) Izdevējmodelis pēdējo pāris gadu laikā ir nenormāli mainījies, un angliski lasošajā pasaulē "self-published" vairs nenozīmē "pilnīgs deģis".
| | From: | jim |
|---|
| Date: | 11. Oktobris 2012 - 21:45 |
|---|
| | | (Link) |
|
ā, nu es par LV izteicos. jeb te arī mainījies?
neah, es tā rēķinu, ka vēl gadiņi pieci paies. nu, vrb divi. atkarīgs no tā, cik drīzā laikā lasošā publika kindles sapirksies + izaugs rakstnieki, kas pašizdosies biznisa dēļ, nevis ego paijāšanai.
principā arī LV tas jau tagad varētu būt strādājošs biznesa modelis, ņemot vērā autorhonorāra starpību (10%-20% no pārdotā, ja ejam caur izdevniecību, vs 70-80%, mok pat 90% no pārdotā, ja pašpublicējamies caur e-grāmatu veikaliem - starpība tā kā drusciņ ir). vienkārši pašam jāmedī rokā redaktors/korektors/maketētājs/vāka autors/jāapgūst n-tās lietas par promo un tamlīdz, kas prasa gan ieguldītu laiku, gan naudu.
Nenormāli rupji rēķinot, 2000 Ls iegulda pats autors sākumā, lai dabūtu kvalitatīvu trešo pušu darbu, attiecīgi e-grāmata atmaksā tīros izdevumus, ja izdodas pārdot eksemplārus 2500 Ls vērtībā (piem., 500 eksemplāri grāmatu par piecīti).
Kas nav nereāli, bet problēma ir tur, ka grāmatas sarakstīšana ir darbs, nu, hmmm (*rupji un strauji rēķina*) absolūtais minimums 1000 stundas; 2000, ja pieskaita visas cīņas ar redakcijām, trešo pušu menedžmentu un promo aktivitātes, attiecīgi 250 standarta darba dienas. Tātad regulārajiem ienākumiem, lai varētu teikt, ka bizness strādā, būtu jābūt kā minimums 2400 latiem gadā, tātad gadā jāpārdod (rēķinot visas pašizdotās grāmatas kopā) grāmatas 3000 latu vērtībā, t.i., 600 grāmatas par piecīti gabalā pa virsu tām 500 grāmatām, kas jāpārdod, lai nosegtu sākotnējos izdevumus - un tas tikai, lai sakasītu minimālo mēnešalgu 200 latu apjomā un pieņemot, ka VID nepiesiesies un autors nemaksās sociālo nodokli.
Botoms lains: par kārpošos biznesu tas kļūst apmēram brīdī, kad katrai grāmatai par piecīti ir vismaz 1000 lasītāji (tādi, kas grāmatu nopērk, nevis nokačā torrentos), par kaut cik rentablu un legālu biznesu tad, kad katrai grāmatai ir vismaz 4000 lasītāji. Bet kā hobiju (pamatalgu pelnot citur) to uztur jau 500 lasītāji grāmatai. Attiecīgi grāmatai par 2,50 cipari is 2000/4000/1000 un tādā garā.
Kā draņķīgu hobiju to uztur dajebkas (nu tb var jau pats būt sev redaktors, korektors, maketētājs un vāka mākslinieks, bet tur ir jābūt vai nu nenormālam profesionālim, vai arī nekritiskam diletantam, un, visticamāk, tas iebliezīs pa pārdošanas līniju).
/līdzīgus aprēķinus principā varētu veikt arī par izdevēju izdotām grāmatām, jā, hmmm.
Izdevēju izdotām grāmatām varētu rēķināt ~1200 h = 150 darba dienas = 1500 Ls atlīdzība par grāmatu (pēc nodokļiem) varētu būt absolūtais minimums, lai varētu teikt, ka tas nav hobijs, tas ir darbs.
Nē, par pirmo punktu ir čista mana paranoja, pilnīgi neadekvāti :) Bet jā, ja es dabūtu atzinību no Atzītiem Prozas Metriem, tad pirmā reakcija būtu "this is a trap!".
Un par pārējo - nu, tu jau redzi. Tu atsaucies uz "Satori" un "Kultūras Dienu" kā punktiem, kas ir svarīgi, lai grāmata būtu "pamanīta". Tajā pašā laikā es rakstu grāmatu, kura netiks recenzēta ne Satori, ne Kultūras dienā (ja vien kāds no šiem medijiem neuzķersies uz mana vārda, ar izrietošajām "kā šī kādreiz tik perspektīvā autore ir pārdevusies" sekām). Tu atsaucies uz grāmatām, kuras pēc definīcijas nevar sevi atpelnīt, bet jautājums par to, vai tad vajadzētu tās atstāt atvilktnē, haha, ir retorisks. Man šobrīd atvilktnē stāv 4 melnraksti, kurus redaktore nosauca par nerentabliem, bet uz nākamo nopietno pārrakstīšanu rindā stāv melnraksts, kas varētu būt pārdodams (ņemot vērā to, ka man tas gabals šķiet riktīgi paviegls, tā varētu arī būt). Un - ciktāl es uz sevi to attiecinu - ja man nav naudas, lai izdotu grāmatu, kuru neviena izdevniecība vienkārši tāpat neizdod, tad vai nu jāieliek atvilknē, vai jāsapelna tā sasodītā nauda pašai savām mazajām Tikai Septembrī Pērciet Mūsu Kaķu Barību Par Īpašām Cenām! rociņām.
Un beidzot man ir pierāpojis, ka man tas otrs pasaules uzskats ir tiktāl svešs, ka man nav pat īsti tiesību vervelēt par to, ko viņiem kurā situācijā darīt. Jo tas, kā mēs šo situāciju aprakstām, ir tik atšķirīgi, ka mēs pēc definīcijas nevaram nonākt pie rezultāta, kas apmierinātu visas iesaistītās puses.
Nu, šādi es jūtos kā reāli apbižots lasītājs. Kāpēc man būtu jāsamierinās ar piekļuvi tikai tiem darbiem, kuri varētu sevi atpelnīt. Varbūt kāds no Taviem nepārdodamajiem melnrakstiem atvilktnē mani kā lasītāju iepriecinātu vairāk nekā izdots pārdodamais gabals. Es ceru, ka kvalitatīvi jūs tomēr nevar salīdzināt, bet, runājot par Apškrūmu - man arī nav it nekādu aizspriedumu par to, ka viņai tiek izdotas pa trim grāmatām gadā par vienalga kādu finansējumu, bet brīžiem man šķiet, ka tā "skatīsimies, vai šo var pārdot" pieeja apdraud manu kā lasītāja piekļuvi mani interesējošajai literatūrai. Raupu, piemēram, nekad nevarēs pārdot tādos apjomos kā Apškrūmu, es stipri šaubos, ka viņam būtu pietiekami līdzekļu, lai izdošanu varētu apmaksāt pats. Gan jau arī es neesmu vienīgais šāds lasītājs.
Mani šausmīgi mulsina implikācija, ka es ar savu eksistenci kaut kādā veidā apdraudu Raupa grāmatu izdošanu, lai arī reālistiski 1) es ar savu attieksmi esmu pašcieņu zaudējis salašņa, kuru nav jāņem vērā 2) es ar savām mazajām Pērciet Mūsu Kaķu Barību rociņām esmu nodokļos sastrādājusi ņaudiņas Raupa grāmatu izdošanai (piezīmēsim, ka es to saku ar lepnumu, nevis nožēlu) 3) es ar savu attieksmi "nelūgt naudu KKF, ja grāmata nevar sevi atpelnīt" izstājos no konkurences par finansējumu, uz ko varētu pretendēt autori ar citām vērtībām.
Tā ka ceru, ka šī implikācija ir vnk komunikācijas gļuks, nevis kaut kas tāds, ko mēs nopietni domātu.
Abet kas attiecas uz pārdodamu vs nepārdodamu grāmatu izdošanu,
stingri ņemot, patiesi ierobežotais resurss ir laiks. T.i., tuvākā gada laikā es reāli varēšu novest līdz gatavībai vēl tikai 1 grāmatu (neskaitot to, kas jau tagad tiek vesta uz gatavību). Tātad mana izvēle ir starp diviem melnrakstiem, no kuriem abi man patīk (es jau nau dumš, lai piedāvātu redaktorei ideju, kas man nepatīk). Par grāmatu A cilvēks ar pieredzi saka "es prognozēju šai grāmatai xxx lasītājus, kas to nopirks un pārāk nenožēlos ieguldīto laiku un naudu". Par grāmatu B cilvēks ar pieredzi saka "es prognozēju šai grāmatai yy lasītājus, kas to nopirks un pārāk nenožēlos". Rēķinot "lasītāju jūtās" kā mērvienībā (pie visiem pārējiem parametriem līdzīgiem), ir loģiskāk ķerties pie projekta A, kas iepriecina skaitliski vairāk lasītāju.
Šeit atkal ir atšķirība starp mani un daudziem citiem rakstniekiem; t.i., man jebkurš lasītājs ir vienādā "kvalitātē" ar jebkuru citu lasītāju. Tajā pašā laikā ir autori, kuri teiktu, "o, manu grāmatu izlasīja un uzslavēja Gundega Repše, tas ir dafiga vērtīgāk un krutāk nekā tas, ka manu grāmatu uzslavēja Andris Kivičs". Manās acīs GR un AK lasīšanā ieguldītais laiks ir vienādi vērtīgs. Attiecīgi uzrakstīt kaut ko foršu lielākam skaitam lasītāju man ir vērtīgāk nekā uzrakstīt kaut ko foršu mazākam skaitam lasītāju.
Abet projekts B nebūs nerentabls mūžīgi. Tāds tas ir šobrīd, kad 1) man nav sava lasītāja, kas zina, ka viņam principā patīk tas, ko es rakstu 2) man nav pietiekami daudz pierādītu prasmju uzrakstīt kaut ko tādu, kas cilvēkiem patīk un interesē [redaktore vienkārši ir pieklājīga un šo punktu neuzsver :)] 3) konkrētās tēmas nav tik aktuālas kā citu gabalu tēmas.
Kaut kādā punktā X, pieņemot, ka 1) un 2) punkts mainās, es aiziešu pie šīs pašas redaktores ar citu lapeli, kurā būs projekts B un citi "šito te es reāli varētu un gribētu uzrakstīt" piedāvājumi, un eventuāli projekts B tiks apprūvots. Vai arī, ja netiks, manas mazās netīrās roķeles sastrādās naudiņu, lai izdotu grāmatiņu (šeit jau projekts B konkurēs ar citiem līdzvērtīgi nerentabliem projektiem).
Bez tam jebkurā gadījumā jau ir kādas mazās netīrās roķeles, kas to naudiņu grāmatas izdošanai sastrādā - jautājums tikai, cik lielā mērā šo roķeļu īpašnieks var noteikt, kam savu naudiņu iedot. T.i., nodokļu gadījumā tu vai nu dod naudu, vai nonāc konfliktā ar likumu (vai apzināti bomžojies, lai tikai neiznāktu Raupa grāmata :)), izdevniecības gadījumā cilvēki var vnk nepirkt konkrētā žanra/autora/izdevniecības grāmatas, kur tomēr ir drusciņ vairāk izvēles. Kas atkal ir viena no atšķirībām - t.i., mans princips "cilvēki tomēr pamatā zina, ko grib" vs "cilvēki nezina, ko grib, un ir nepieciešama KKF ekspertu komisija, kas to nosaka".
A par "ak es mazais napaciņš man nav izvēles, ko lasīt", ņeverju. Man pašai šobrīd ir apmēram 5 grāmatas, kuras man NOTEIKTI vajag izlasīt, gan jau ka tev arī ir, un es varu likt galvu ķīlā, ka starp tavām piecām rindā stāvošajām grāmatām ir vismaz viena, kas objektīvi, subjektīvi un visādi citādi ir daudz labāka par manu nerentablo melnrakstu :)
Oi, es atvainojos, ja izklausījos kaut kā aizvainojoši vai uzbrūkoši. :) Par to visu runāju, jo, sekojot līdzi Taviem Cibas ierakstiem, esmu secinājusi (varbūt kļūdaini), ka Tu uzskati, ka sevi cienošs autors nemeklēs finansiālu atbalstu no Valsts. Tad iedomājos, varbūt Tev ir kāds izsapņots, ideālais modelis, kurā var veiksmīgi darboties pieeja, kas vērsta uz pārdošanu, nenoēdot tā saukto elitāro literatūru.
Ok, labi, tā jau nu gluži nav, ka nebūtu, ko lasīt, bet nav jau tā, ka gribas lasīt tikai klasiķus :), gribas zināt arī to, kas notiek tieši tagad tā vai šī iemīļotā rakstnieka atvilktnē.
Neah, šitais kādu laiku tā bija (tb es sevi nevarēju iztēloties kā sevi cienošu autoru, kas pretendē dzīvot uz nodokļu maksātāju rēķina, un pieņēmu, ka tas vispār nav iespējams), bet tagad es beidzot sapratu, ka man vienkārši iztēles pietrūkst/vērtības citas/labi sajušanās nāk no kaut kā cita.
Man gan vēl joprojām liekas, ka daudz kas attiecībā uz to elitāro literatūru un tās finansēšanas modeļiem ir aplam, bet nu vismaz es esmu sapratusi, ka nespēju to saprast un attiecīgi nespēju arī uzmodelēt versiju, kurā gribētu strādāt paši elitārās literatūras autori. Tāpat kā tad, ja, teiksim, elitārie literāti mēģinātu uzmodelēt manu "ideālo dzīvi", tas būtu kaut kāds elles pasākums, kurā man nekad vairs nav jāraksta neviens reklāmas teksts, manas grāmatas recenzē Rimants Ceplis un recenzijas publicē kultūrrakstu antoloģijās (jo ideālajā pasaulē noteikti tādas tiek ne tikai izdotas, bet arī pārdotas visos narvesenos), bet mana romāna fragmentus analizē filoloģijas studenti doktora disertācijai par tēmu "Sarežģītākie valodas lietojuma elementi kā latviešu tautas identitātes un kultūras ilgstamības pamats mūsdienu latviešu literatūrā". :) |
|
|
