|
Oktobris 11., 2012
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 16:58
Demmit! Lasīju frīlancera rokasgrāmatu un beidzot sapratu, kāpēc man viss ir šķērsām ar t.s. latvju rakstniekiem (nu, tiem, kas sev šo nosaukumu pievākuši, lai varētu sludināt Kultūru, Identitāti un kotikvēlne). Mums vnk ir pilnīgi atšķirīgs priekšstats par to, kas ir rakstnieka panākumu simbols.
1) Viņiem ir svarīga citu autoru un/vai kritiķu atzinība (t.i., dzejniekam X ir svarīgi, lai viņu novērtē dzejnieki Y un Z; ja es saņemtu atzinību no prozistēm A un B, tad nodomātu, ka droši vien sūdīgi rakstu, ja viņām neskauž).
2) Man ir svarīga "vienkāršā lasītāja" izpratne (t.i., ja man lasītājs vulgaris pasaka, ka kaut ko nesaprot, tad es ilgi un rūpīgi apdomāju, kā varētu izteikties saprotamāk, nesalaužot stāstu, kamēr viņiem "vienkāršā tauta mani nesaprot" ir drīzāk augstas kvalitātes apliecinājums).
3) Viņiem ir svarīgi zināt, ka tas, ko viņi dara, ir valstiski nozīmīgi - un, būsim reālisti, vienīgais veids, kā valsts var reāli parādīt, ka tas ir valstiski nozīmīgi, ir iedot naudu, viss pārējais ir tukši vārdi, kā jau politiķi to māk.
4) Man ir svarīgi zināt, ka tas, ko es daru, ir interesanti cilvēkiem - attiecīgi izdevniecības frāze "šai grāmatai mēģināsim iegūt finansējumu no valsts" manās acīs nozīmē "šī grāmata nebūs ne īpaši interesanta, ne vajadzīga cilvēkiem". T.i., tas, ka VKKF iedeva naudu grāmatai "Mēs. XX gadsimts" dažiem nozīmēja Atzinību Par To, Ka Šis Darbs Ir Nepieciešams, man tas nozīmēja tieši pretējo. Tas ir arī galvenais iemesls, kāpēc tad, kad topošās grāmatas redaktore man pie katras sarunas apjautājās par avansu, es ar pieaugošu pārliecību attiecu, ka nevajag - ne tikai juridisku sarežģījumu dēļ, bet arī tādēļ, ka man nav svarīgs izdevniecības nosauktais cipars, man ir svarīgs cilvēku nosauktais cipars.
5) Viņiem ir svarīga Kultūra, Identitāte un Vieta Pasaulē (un droši vien citi līdzīgi vārdi) - no šejienes arī Aivara Eipura, manuprāt, pilnīgi neadekvātais mēģinājums apcelt Apškrūmu par to, ka Apškrūmu un viņai līdzīgos neatdzejo - nu nav tās grāmatas, kas būtu rakstītas atdzejai. Atšķirībā no daudziem citiem, kuru teksta kvalitātes zīmogs ir tas, ka cita tauta un kultūra vēlas caur šo tekstu iepazīt latviešu tautu un kultūru.
6) Man ir svarīgi pateikt to, kas man ir sakāms, izdarīt to kvalitatīvi un profesionāli, un tā, lai tas būtu interesanti cilvēkiem, kas ir mana mērķauditorija - no šejienes arī ņemšanās pa visādiem kursiem, konkrētas nišas izvēle un, cik nu spējas to atļauj, precīza un lakoniska valoda (kas man nesaprotamu iemeslu dēļ daudziem citiem nav svarīgi - tipa it kā varētu bliezt kautkādu baigo Kultūru, nejēdzot vienu pašu teikumu strukturēt... bet nu labi, tā ir mana personiskā sāpe).
Gala secinājums: tak vienkārši man ne tikai nav jēgas par to satraukties, bet tas ir aš kaitnieciski, jo, mēģinot izbīdīt savus mērķus kā zelta standartu, es padarītu viņus riktīgi nelaimīgus - jo šie mērķi viņiem nevienā acī nav un nevar būt svarīgi; savukārt viņu mērķu pieņemšana par saviem padarītu nelaimīgu mani. Abet vieglā atgrūšanās reakcija, kas pastāv starp abām grupām, arī ir pilnīgi normāla, ibo par "rakstniekiem" saucas gan vieni, gan otri, un attiecīgi pārmērīga čupošanās dažādu virzību pārstāvjiem nozīmētu pašu identitātes zudumu.
Ar to, ceru, šitais mans cepiens arī beigsies :)
|
Reply
|
|
|