Nē, par pirmo punktu ir čista mana paranoja, pilnīgi neadekvāti :) Bet jā, ja es dabūtu atzinību no Atzītiem Prozas Metriem, tad pirmā reakcija būtu "this is a trap!".

Un par pārējo - nu, tu jau redzi. Tu atsaucies uz "Satori" un "Kultūras Dienu" kā punktiem, kas ir svarīgi, lai grāmata būtu "pamanīta". Tajā pašā laikā es rakstu grāmatu, kura netiks recenzēta ne Satori, ne Kultūras dienā (ja vien kāds no šiem medijiem neuzķersies uz mana vārda, ar izrietošajām "kā šī kādreiz tik perspektīvā autore ir pārdevusies" sekām). Tu atsaucies uz grāmatām, kuras pēc definīcijas nevar sevi atpelnīt, bet jautājums par to, vai tad vajadzētu tās atstāt atvilktnē, haha, ir retorisks. Man šobrīd atvilktnē stāv 4 melnraksti, kurus redaktore nosauca par nerentabliem, bet uz nākamo nopietno pārrakstīšanu rindā stāv melnraksts, kas varētu būt pārdodams (ņemot vērā to, ka man tas gabals šķiet riktīgi paviegls, tā varētu arī būt). Un - ciktāl es uz sevi to attiecinu - ja man nav naudas, lai izdotu grāmatu, kuru neviena izdevniecība vienkārši tāpat neizdod, tad vai nu jāieliek atvilknē, vai jāsapelna tā sasodītā nauda pašai savām mazajām Tikai Septembrī Pērciet Mūsu Kaķu Barību Par Īpašām Cenām! rociņām.

Un beidzot man ir pierāpojis, ka man tas otrs pasaules uzskats ir tiktāl svešs, ka man nav pat īsti tiesību vervelēt par to, ko viņiem kurā situācijā darīt. Jo tas, kā mēs šo situāciju aprakstām, ir tik atšķirīgi, ka mēs pēc definīcijas nevaram nonākt pie rezultāta, kas apmierinātu visas iesaistītās puses.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, šādi es jūtos kā reāli apbižots lasītājs. Kāpēc man būtu jāsamierinās ar piekļuvi tikai tiem darbiem, kuri varētu sevi atpelnīt. Varbūt kāds no Taviem nepārdodamajiem melnrakstiem atvilktnē mani kā lasītāju iepriecinātu vairāk nekā izdots pārdodamais gabals. Es ceru, ka kvalitatīvi jūs tomēr nevar salīdzināt, bet, runājot par Apškrūmu - man arī nav it nekādu aizspriedumu par to, ka viņai tiek izdotas pa trim grāmatām gadā par vienalga kādu finansējumu, bet brīžiem man šķiet, ka tā "skatīsimies, vai šo var pārdot" pieeja apdraud manu kā lasītāja piekļuvi mani interesējošajai literatūrai. Raupu, piemēram, nekad nevarēs pārdot tādos apjomos kā Apškrūmu, es stipri šaubos, ka viņam būtu pietiekami līdzekļu, lai izdošanu varētu apmaksāt pats. Gan jau arī es neesmu vienīgais šāds lasītājs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mani šausmīgi mulsina implikācija, ka es ar savu eksistenci kaut kādā veidā apdraudu Raupa grāmatu izdošanu, lai arī reālistiski 1) es ar savu attieksmi esmu pašcieņu zaudējis salašņa, kuru nav jāņem vērā 2) es ar savām mazajām Pērciet Mūsu Kaķu Barību rociņām esmu nodokļos sastrādājusi ņaudiņas Raupa grāmatu izdošanai (piezīmēsim, ka es to saku ar lepnumu, nevis nožēlu) 3) es ar savu attieksmi "nelūgt naudu KKF, ja grāmata nevar sevi atpelnīt" izstājos no konkurences par finansējumu, uz ko varētu pretendēt autori ar citām vērtībām.
Tā ka ceru, ka šī implikācija ir vnk komunikācijas gļuks, nevis kaut kas tāds, ko mēs nopietni domātu.

Abet kas attiecas uz pārdodamu vs nepārdodamu grāmatu izdošanu,
stingri ņemot, patiesi ierobežotais resurss ir laiks. T.i., tuvākā gada laikā es reāli varēšu novest līdz gatavībai vēl tikai 1 grāmatu (neskaitot to, kas jau tagad tiek vesta uz gatavību). Tātad mana izvēle ir starp diviem melnrakstiem, no kuriem abi man patīk (es jau nau dumš, lai piedāvātu redaktorei ideju, kas man nepatīk). Par grāmatu A cilvēks ar pieredzi saka "es prognozēju šai grāmatai xxx lasītājus, kas to nopirks un pārāk nenožēlos ieguldīto laiku un naudu". Par grāmatu B cilvēks ar pieredzi saka "es prognozēju šai grāmatai yy lasītājus, kas to nopirks un pārāk nenožēlos". Rēķinot "lasītāju jūtās" kā mērvienībā (pie visiem pārējiem parametriem līdzīgiem), ir loģiskāk ķerties pie projekta A, kas iepriecina skaitliski vairāk lasītāju.

Šeit atkal ir atšķirība starp mani un daudziem citiem rakstniekiem; t.i., man jebkurš lasītājs ir vienādā "kvalitātē" ar jebkuru citu lasītāju. Tajā pašā laikā ir autori, kuri teiktu, "o, manu grāmatu izlasīja un uzslavēja Gundega Repše, tas ir dafiga vērtīgāk un krutāk nekā tas, ka manu grāmatu uzslavēja Andris Kivičs". Manās acīs GR un AK lasīšanā ieguldītais laiks ir vienādi vērtīgs. Attiecīgi uzrakstīt kaut ko foršu lielākam skaitam lasītāju man ir vērtīgāk nekā uzrakstīt kaut ko foršu mazākam skaitam lasītāju.

Abet projekts B nebūs nerentabls mūžīgi. Tāds tas ir šobrīd, kad 1) man nav sava lasītāja, kas zina, ka viņam principā patīk tas, ko es rakstu 2) man nav pietiekami daudz pierādītu prasmju uzrakstīt kaut ko tādu, kas cilvēkiem patīk un interesē [redaktore vienkārši ir pieklājīga un šo punktu neuzsver :)] 3) konkrētās tēmas nav tik aktuālas kā citu gabalu tēmas.
Kaut kādā punktā X, pieņemot, ka 1) un 2) punkts mainās, es aiziešu pie šīs pašas redaktores ar citu lapeli, kurā būs projekts B un citi "šito te es reāli varētu un gribētu uzrakstīt" piedāvājumi, un eventuāli projekts B tiks apprūvots. Vai arī, ja netiks, manas mazās netīrās roķeles sastrādās naudiņu, lai izdotu grāmatiņu (šeit jau projekts B konkurēs ar citiem līdzvērtīgi nerentabliem projektiem).

Bez tam jebkurā gadījumā jau ir kādas mazās netīrās roķeles, kas to naudiņu grāmatas izdošanai sastrādā - jautājums tikai, cik lielā mērā šo roķeļu īpašnieks var noteikt, kam savu naudiņu iedot. T.i., nodokļu gadījumā tu vai nu dod naudu, vai nonāc konfliktā ar likumu (vai apzināti bomžojies, lai tikai neiznāktu Raupa grāmata :)), izdevniecības gadījumā cilvēki var vnk nepirkt konkrētā žanra/autora/izdevniecības grāmatas, kur tomēr ir drusciņ vairāk izvēles. Kas atkal ir viena no atšķirībām - t.i., mans princips "cilvēki tomēr pamatā zina, ko grib" vs "cilvēki nezina, ko grib, un ir nepieciešama KKF ekspertu komisija, kas to nosaka".

A par "ak es mazais napaciņš man nav izvēles, ko lasīt", ņeverju. Man pašai šobrīd ir apmēram 5 grāmatas, kuras man NOTEIKTI vajag izlasīt, gan jau ka tev arī ir, un es varu likt galvu ķīlā, ka starp tavām piecām rindā stāvošajām grāmatām ir vismaz viena, kas objektīvi, subjektīvi un visādi citādi ir daudz labāka par manu nerentablo melnrakstu :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Oi, es atvainojos, ja izklausījos kaut kā aizvainojoši vai uzbrūkoši. :) Par to visu runāju, jo, sekojot līdzi Taviem Cibas ierakstiem, esmu secinājusi (varbūt kļūdaini), ka Tu uzskati, ka sevi cienošs autors nemeklēs finansiālu atbalstu no Valsts. Tad iedomājos, varbūt Tev ir kāds izsapņots, ideālais modelis, kurā var veiksmīgi darboties pieeja, kas vērsta uz pārdošanu, nenoēdot tā saukto elitāro literatūru.

Ok, labi, tā jau nu gluži nav, ka nebūtu, ko lasīt, bet nav jau tā, ka gribas lasīt tikai klasiķus :), gribas zināt arī to, kas notiek tieši tagad tā vai šī iemīļotā rakstnieka atvilktnē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Neah, šitais kādu laiku tā bija (tb es sevi nevarēju iztēloties kā sevi cienošu autoru, kas pretendē dzīvot uz nodokļu maksātāju rēķina, un pieņēmu, ka tas vispār nav iespējams), bet tagad es beidzot sapratu, ka man vienkārši iztēles pietrūkst/vērtības citas/labi sajušanās nāk no kaut kā cita.

Man gan vēl joprojām liekas, ka daudz kas attiecībā uz to elitāro literatūru un tās finansēšanas modeļiem ir aplam, bet nu vismaz es esmu sapratusi, ka nespēju to saprast un attiecīgi nespēju arī uzmodelēt versiju, kurā gribētu strādāt paši elitārās literatūras autori. Tāpat kā tad, ja, teiksim, elitārie literāti mēģinātu uzmodelēt manu "ideālo dzīvi", tas būtu kaut kāds elles pasākums, kurā man nekad vairs nav jāraksta neviens reklāmas teksts, manas grāmatas recenzē Rimants Ceplis un recenzijas publicē kultūrrakstu antoloģijās (jo ideālajā pasaulē noteikti tādas tiek ne tikai izdotas, bet arī pārdotas visos narvesenos), bet mana romāna fragmentus analizē filoloģijas studenti doktora disertācijai par tēmu "Sarežģītākie valodas lietojuma elementi kā latviešu tautas identitātes un kultūras ilgstamības pamats mūsdienu latviešu literatūrā". :)

(Reply to this) (Parent)