Decembris 6., 2011
| 10:29 "Thus conscience does make cowards of us all" Vot atcerējos šito te, sabrīnījos par to "us all" (tipa kopš kura brīža "to be or not to be" ir retorisks jautājums un Hamletam ir skaidrs, ka nomirt grib visi), pārlasīju visu monologu un konstatēju, ka ap to brīdi viņš jau ir pierādījis, ka jā, nomirt grib visi un nebūt ir cēlāk nekā būt dzīves (un liktens, un ķermeņa) pazemotam. Un tālāk: And thus the native hue of resolution Is sicklied o'er with the pale cast of thought, (šeit: "native hue of resolution" = dabiskā, spēcīgā apņēmības (krāsa) - tb apņēmība beigt šito balagānu "pale cast of thought" = ..kuru padara slimīgi bālu domas/apziņa) ..un, protams, bailes no pēcnāves dzīves, kas Hamleta kontekstā ir nevis iespējamība, bet realitāte (pietiekami labs arguments, lai nenovāktu tēvoci tad, kad tas ir ērti, jo tēvocis varētu nejauši nonākt paradīzē).
Arī tagad labākie argumenti pret pašnāvības izdarīšanu (starpcit, ļoti labs resurss) ir racionāli un/vai sirdsapziņas apsvērumi.
Vot tā, un tā visa bērnības retorika caur empātiju (tipa "mamma un tētis dikti raudās") (source: multene par Brālīti un Karlsonu, kas man manā 9-10 gadu vecumā un agrāk bija tuvākā atsauce uz iemesliem nepadarīt sev galu) un pusaudziskā retorika iz sērijas "pašnāvnieki ir gļēvuļi" (source: peer knowledge) ir pilnīgs bullšits. Then again, iespējams, lielākajai daļai bērnu/tīneidžeru racionāli argumenti nav gana efektīvi? Protams, atšķirībā no pamat-dzimumaudzināšanas lietām, pašnāvība ir tēma, par ko ar vecākiem nerunā. Un bērnu grāmatiņas par tēmu arī tā pa fikso neatradu (lai arī tur ir grāmatiņas gan par to, kā dīlot ar citu cilvēku pašnāvību, gan "no new baby"). Pašnāvības vēlme, izrādās, sākas tikai no tīneidžera vecuma, yeah right.
|
Comments:
Hm. Lai es tagad sāktu skatīties filmas? :)
Onkulis beigās, ceru, nomira.
| From: | snauts |
Date: | 6. Decembris 2011 - 12:07 |
---|
| | labi, te būs pančlains: | (Link) |
|
I'll tell you something that happened to me. It was just after I got married. We had all kinds of troubles... I was so fed up of it that I decided to end it all. One morning, before dawn, I put a rope in my car. My mind was made up, I wanted to kill myself... I set off for Mianeh. This was in 1960. I reached the mulberry tree plantations. I stopped there. It was still dark. I threw the rope over a tree but it didn't catch hold. I tried once, twice but to no avail. So then I climbed the tree and tied the rope on tight. Then I felt something soft under my hand. Mulberries... Deliciously sweet mulberries. I ate one. It was succulent, then a second and third... Suddenly, I noticed that the sun was rising over the mountain-top. What sun, what scenery, what greenery! All of a sudden, I heard children heading off to school. They stopped to look at me. They asked me to shake the tree. The mulberries fell and they ate. I felt happy... Then I gathered some mulberries to take them home. My wife was still sleeping. When she woke up, she ate mulberries as well. And she enjoyed them too. I had left to kill myself, and I came back with mulberries. A mulberry saved my life...
| From: | honeybee |
Date: | 6. Decembris 2011 - 13:13 |
---|
| | Re: labi, te būs pančlains: | (Link) |
|
Dunduks pilnīgākais; ja viņam ir mašīna, tad daudz ērtāk un drošāk būtu uztaisīt kvalitatīvu avāriju nekā mēģināt pakārties (spriežot pēc tā, cik leimi viņš to darīja, ļoti iespējams, arī nebūtu izdevies, tb gan jau viņš nebija iepriekš iepraktizējis pareizo mezglu, pārliecinājies par koka un virves izturīgumu un kaut vai elementāri nodrošinājis to, ka pāris stundu laikā neviens viņu neizņem no cilpas, kas rezultētos smadzeņu bojājumos). Nu un plus pret sievu būtu bijis saudzīgāk uztaisīt avāriju (jo tur vienmēr var pieņemt/cerēt, ka tas ir bijis nelaimes gadījums, nevis suicīds). Kā arī: mēģināt pakārties vietā, kur blakus bērni iet uz skolu; how lame is that? Pfff. :P
| From: | snauts |
Date: | 6. Decembris 2011 - 13:24 |
---|
| | Re: labi, te būs pančlains: | (Link) |
|
retrospektīvi ņemot mēs visi esam pilnīgākie dunduki
| From: | honeybee |
Date: | 6. Decembris 2011 - 13:27 |
---|
| | Re: labi, te būs pančlains: | (Link) |
|
nu šis tomēr ir tā kā filmas tēls, tā ka uz viņu neattiecas arguments "ups, kaut kāds dunduks sanāca, bet konuturvairs", jo scenāriju tak ir iespējams rediģēt ;)
| From: | snauts |
Date: | 6. Decembris 2011 - 13:33 |
---|
| | Re: labi, te būs pančlains: | (Link) |
|
nu tev jau labāk redzams
| From: | honeybee |
Date: | 6. Decembris 2011 - 13:17 |
---|
| | Re: labi, te būs pančlains: | (Link) |
|
bet ja pēc būtības, tad tas īsti nav arguments; promska ir jēdzīgi paņemt līdzi gabaliņu šokolādes, lai pēdējā brīdī varētu izdomāt, varbūt tomēr ir vērts dzīvot, jo ir taču šokolāde!!! (vai nu kas nu kuram patīk), bet nu ne jau tipa "nav vērts pat sākt, jo vienmēr taču ir šokolāde"
| From: | snauts |
Date: | 6. Decembris 2011 - 13:23 |
---|
| | Re: labi, te būs pančlains: | (Link) |
|
es nemaz necentos provaidot argumentu
Kārļa Egles tulkojumā šīs rindas skan šādi:
Un veselīgam gribas sārtumam Ir jāsasirgst ar domu bālumkaiti
Krievu tulkojumos šīs rindas atveidotas šādi:
Так и решимости природный цвет От бледного оттенка мысли тускнет. (c) D. Averkijevs
И так решимости природный цвет Хиреет под налетом мысли бледным (c) M. Lozinskis
И вянет, как цветок, решимость наша В бесплодье умственного тупика (c) B. Pasternaks
На яркий цвет решимости природной Ложится бледность немощная мысли, (c) V. Nabokovs
Smuki, nu, vismaz krievi (Pasternaks gan baigi izvirtis variācijās)
nu nez, es sāku gribēt killoties, man domāt, pirmajā klasē jau. nu tā, ka nopietni to apsvēru.
Man šķiet, ka es tajā vecumā vēl līdz galam nesapratu, ka tas actually ir iespējams, ibo ja būtu, tad nafigam cilvēki neko tādu nedara? :) Katrā ziņā savam kinderam es pēc pirmajiem tekstiem iz sērijas "jēij, mēs braucam uz krematoriju un tur es nomiršu un mani sadedzinās!!!" atbildēju, ka tas tā nenotiek, tb ka cilvēkam vispirms jāizaug lielam un tikai tad var mirīt nost. (Actually man nav skaidrs, kā par to runāt.)
omg cik ģeniāls teksts par to, ka aizbrauks un nomirīs :D man bērnībā nebija skaidrs, kā vislabāk nokilloties, bet dzīvot negribējās, tāpēc es izdomāju, ka ja notiks lietu A, B un C kombinācija, tad es atnākšu mājās, sagaidīšu nakti, kad visi guļ un lekšu ārā pa logu. pēdējā stāva šarms, zinies. es ar vienu skolas drušku par to tad, tajā pirmajā klasē, biju runājusi, viņa man teica - pagaidi labāk savu dzimšanas dienu :D man tā likās ļoti jēdzīga doma. drīz notika A, B un C kombinācija, bet līdz dzimšanas dienai vēl kāds laiciņš bija jāgaida, tad nu es ņēmu un gaidīju to dzimšanas dienu. bet es arī nespēju iedomāties, kā ar bērniem par to runāt. man liekas, ka ja bērns pats nesāk par to iedomāties, tad nav nemaz jāsāk teikt, ka ir tāda iespēja - pašam nokilloties. bet ja reiz sāk runāt... tad jau ir pizdec, manuprāt, un ir jāmeklē helps. lai gan moš viss no bērna atkarīgs un no tā, kas un kā ir ģimenē, cik ir pieņemts par ko runāt, cik liela ir bērnam iepotētā robeža, ko no savām domām un emocijām var paust, jo sevišķi vecākiem.
Nu tas bija tad, kad braucām uz vecmāmiņas kremēšanu, un es pirms tam biju veikusi pirmo iepazīstināšanu ar tekstu "visas lietas kautkad beidzas un cilvēki nomirst, un tas ir dabiski", tā ka tajā brīdī viņam, šķiet, tas bija drīzāk tā kā interesanti. Specijālists diez vai būtu tik kruts, lai kautko izterapeitētu bez sajūtas, ka "gribēt nomirt ir slikti un par to būtu jākaunas, jāuztraucas un jādakterējas", kas akaliņās man šķiet pats tizlākais, ko šajā kontekstā vispār var izdarīt.
Par dzimšanas dienu labs; es savā bērnībā (kristietības posmā) noņēmos ar konceptuālo jautājumu par to, vai pašnāvība ir grēks (ko man neviens nebija izskaidrojis, bet es tā pieņēmu, ka tā pati nogalināšana vien ir), bet pēc tam atkal katru reizi iestrēgu ar Perfektās Suicīda Vēstules rakstīšanu. :D
vot man liekas, ka ar to atšķiras laps helpotājs no slikta helpotāja - ka nevis spēlē uz jūtām, sak, kauns gribēt mirt, kauns, mamma raudās, papus raudās, padomā par citiem, kauns, kauns, bet gan mēģina saprast, kā novērst situāciju, kas ir izraisījusi mirtgribēšanu. es varbūt esmu naiva, bet man liekas, ka tādā mazā vecumā mirtgribēšanas problēmas ir diezgan vienkārši atrisināmas, ja vien dabū tikt līdz mirtgribēšanas cēlonim. suicīda vēstules varētu būt kruta :D ko tu tur rakstīji? ā, un ja gribi, es tev varu aizmest uz mailu to bērnu pašnāvnieku grāmatu, par ko teicu, ka lasīju. bija ok, tīri interesati.
Vot man drīzāk šķiet, ka tā ne vienmēr ir situācija per se, vnk viena no opcijām, ko var izsvērt. Ja cilvēks nav piesārņots ar "nāve ir slikta" priekšstatu, tad kāpēc neizskatīt?
ā, un vienīgā bērnu grāmata, kur bija pašnāvnieks, bērns-pašnāvnieks, ko es esmu lasījusi, bija tāda pusaudzīga diezgan.. jā, laikam bērniem tas nepienākas. ā, un vēl viņš bija ne tikai pusaudzis, bet arī gejs. bet tā, man liekas, ka pārsvarā visur jau par lielvecuma pusaudžiem un pieaugušiem šajā sakarā runā, ne?
aha, es domāju, ka riktīgi labi būtu viņiem visiem pēc pirmās idejas par pašnāvību veikt moralizējošas pārrunas par tēmu "homoseksualitāte ir okei".
Reāli jau mirī nost līdz 14 g.v. biezā slānī un plus vēl, protams, visi lien vai no ādas ārā, lai norakstītu to uz nelaimes gadījumiem u.c., vnk tāpēc, ka ņeskladivajetsja.
man vispār liekas, ka skolās vajadzētu ieviest priekšmetu, kur skalo smadzenes un stāsta, ka viss, kas ir kaut nedaudz - vai ļoti - atšķirīgs ir ok, ne tikai homoseksualitāte.
From: | ulzha |
Date: | 7. Decembris 2011 - 20:09 |
---|
| | | (Link) |
|
+1 (piedošanu par nerunīgumu, zobs sāp) |
|
|