nu nez, es sāku gribēt killoties, man domāt, pirmajā klasē jau. nu tā, ka nopietni to apsvēru.

(Reply to this) (Thread)

Man šķiet, ka es tajā vecumā vēl līdz galam nesapratu, ka tas actually ir iespējams, ibo ja būtu, tad nafigam cilvēki neko tādu nedara? :) Katrā ziņā savam kinderam es pēc pirmajiem tekstiem iz sērijas "jēij, mēs braucam uz krematoriju un tur es nomiršu un mani sadedzinās!!!" atbildēju, ka tas tā nenotiek, tb ka cilvēkam vispirms jāizaug lielam un tikai tad var mirīt nost. (Actually man nav skaidrs, kā par to runāt.)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

omg cik ģeniāls teksts par to, ka aizbrauks un nomirīs :D
man bērnībā nebija skaidrs, kā vislabāk nokilloties, bet dzīvot negribējās, tāpēc es izdomāju, ka ja notiks lietu A, B un C kombinācija, tad es atnākšu mājās, sagaidīšu nakti, kad visi guļ un lekšu ārā pa logu. pēdējā stāva šarms, zinies. es ar vienu skolas drušku par to tad, tajā pirmajā klasē, biju runājusi, viņa man teica - pagaidi labāk savu dzimšanas dienu :D
man tā likās ļoti jēdzīga doma. drīz notika A, B un C kombinācija, bet līdz dzimšanas dienai vēl kāds laiciņš bija jāgaida, tad nu es ņēmu un gaidīju to dzimšanas dienu.
bet es arī nespēju iedomāties, kā ar bērniem par to runāt. man liekas, ka ja bērns pats nesāk par to iedomāties, tad nav nemaz jāsāk teikt, ka ir tāda iespēja - pašam nokilloties. bet ja reiz sāk runāt... tad jau ir pizdec, manuprāt, un ir jāmeklē helps.
lai gan moš viss no bērna atkarīgs un no tā, kas un kā ir ģimenē, cik ir pieņemts par ko runāt, cik liela ir bērnam iepotētā robeža, ko no savām domām un emocijām var paust, jo sevišķi vecākiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu tas bija tad, kad braucām uz vecmāmiņas kremēšanu, un es pirms tam biju veikusi pirmo iepazīstināšanu ar tekstu "visas lietas kautkad beidzas un cilvēki nomirst, un tas ir dabiski", tā ka tajā brīdī viņam, šķiet, tas bija drīzāk tā kā interesanti.
Specijālists diez vai būtu tik kruts, lai kautko izterapeitētu bez sajūtas, ka "gribēt nomirt ir slikti un par to būtu jākaunas, jāuztraucas un jādakterējas", kas akaliņās man šķiet pats tizlākais, ko šajā kontekstā vispār var izdarīt.

Par dzimšanas dienu labs; es savā bērnībā (kristietības posmā) noņēmos ar konceptuālo jautājumu par to, vai pašnāvība ir grēks (ko man neviens nebija izskaidrojis, bet es tā pieņēmu, ka tā pati nogalināšana vien ir), bet pēc tam atkal katru reizi iestrēgu ar Perfektās Suicīda Vēstules rakstīšanu. :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vot man liekas, ka ar to atšķiras laps helpotājs no slikta helpotāja - ka nevis spēlē uz jūtām, sak, kauns gribēt mirt, kauns, mamma raudās, papus raudās, padomā par citiem, kauns, kauns, bet gan mēģina saprast, kā novērst situāciju, kas ir izraisījusi mirtgribēšanu. es varbūt esmu naiva, bet man liekas, ka tādā mazā vecumā mirtgribēšanas problēmas ir diezgan vienkārši atrisināmas, ja vien dabū tikt līdz mirtgribēšanas cēlonim.
suicīda vēstules varētu būt kruta :D ko tu tur rakstīji?
ā, un ja gribi, es tev varu aizmest uz mailu to bērnu pašnāvnieku grāmatu, par ko teicu, ka lasīju. bija ok, tīri interesati.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vot man drīzāk šķiet, ka tā ne vienmēr ir situācija per se, vnk viena no opcijām, ko var izsvērt. Ja cilvēks nav piesārņots ar "nāve ir slikta" priekšstatu, tad kāpēc neizskatīt?

(Reply to this) (Parent)