Man šķiet, ka būtiskās viedokļu atšķirības šajā jautājumā ir meklējamas faktā, ka viens flangs uzskata, ka faktiskā ķermeņa realitāte, ja vien nav traucētas izdzīvošanai būtiski svarīgas funkcijas, nevar radīt stresu – ka stress rodas no indivīda attieksmes pašam pret sevi, nevis šo sajūtu rada ķermenis. No šāda viedokļa nošķīrums "ķermeņa eiforija" vs. "ķermeņa disforija" neeksistē. Ir sava ķermeņa pieņemšana – reizēm tas rada patīkamas sajūtas, reizēm nepatīkamas, bet tas ir tāds, kā ir, tās ir izdalītās kārtis, ar kurām jāspēlē. Es, piemēram, ļoti labprāt dzīvotu bez mēnešreizēm, es varētu sevi iedomāties "apmierinātāku, laimīgāku" bez mēnešreizēm, bet tas nenozīmē, ka man vajadzētu vai ka es baigi vēlētos darīt visu iespējamo, lai man mēnešreižu nebūtu.

Otrs flangs uzskata, ka esošais fiziskais ķermenis var radīt psiholoģiskas sāpes arī tad, ja nav skaidru fizisku, izdzīvošanai būtisku traucējumu. Attiecīgi cilvēkam ir jājūtas par savu ķermeni vai nu "eiforijā" (viss ir zašibisj, esmu laimīgs) vai "disforijā" (šitais neder, neesmu laimīgs, viss dirsā).

Sitiet mani nost, bet, manuprāt, pieeja, kurā cilvēks savā ķermenī var justies vienlaikus laimīgs un dziļi nelaimīgs, ir ceļš uz mieru un briedumu. Es šajā karkasā esmu tikai īrnieks. Man par to ir jārūpējas, ja gribu te dzīvot pēc iespējas ilgi. Reizēm mans karkass uzstāda pats savus noteikumus, kuri galīgi nesaskan ar manām vēlmēm vai laimes standartiem. Es gribētu visu dienu pārtikt no cepumiem un cigaretēm, a šitais īblis ņem un aptaukojas un no dūmiem klepo un saka: tā jau vari, a mož nē?

Kad es klausos, es šiem noteikumiem pakļaujos.

Jautājums: vai tie, kuri tiecas sasniegt sava ne-bioloģiskā dzimuma realitāti, to darot, klausās sevī vai savā ķermenī?

Ja gadījums ir otrais, respekt.

(Reply to this) (Thread)

Mani šobrīd interesē, kas ir "šis jautājums", par ko Tu runā, jo tas diezgan noteikti nav tas, par ko es runāju

(Reply to this) (Parent)

Nē nu labi, tbh, neinteresē xD cilvēki, kas runā par "šo jautājumu" pat nepasakot, kas tas ir par jautājumu, ir vagons un mazi ratiņi & man tas ir apnicis ar savu vienveidīgo "padzirdēju vārdu "trans", izteikšu savas domas neatkarīgi no situācijas, jo mans viedoklis!!!"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ar "šis jautājums" es domāju "dzimtes identitāte", kura šobrīd tiek, pamatoti vai nē, putrota arī iekšā "dzimuma disforijas" jautājumā – laikam tāpēc, ka sāk nākt klajā gadījumā, kad viens patiesībā ir bijis otrs. Daļa sabiedrības izrāda bažas, cita – klaju paranoju – ka šaubas par pirmo automātiski novedīs pie nākamā.

Un, jā, gadījumā, ja jūti, ka mana izpratne par to, kas ir "trans" nav pilnīga, varbūt varam domāt par nepilnīgu skaidrojošo darbu. Manuprāt, ir pilnīgi pamatoti tas, ka viena daļa sabiedrības ar grūtībām saprot, ko nozīmē "meitene ar peni", tāpēc, ka viņiem vienīgais vārda "meitene" skaidrojums ir "cilvēks bez peņa" vai "cilvēks ar vagīnu". Tāpat nav viegli paskaidrot ko nozīmē "jūtas kā sieviete". Pat bioloģiskā sieviete to nevar paskaidrot, jo viņas tābrīža jūtas ir vienīgā eksistējošā realitāte un viņai nav iespēju empīriski pārliecināties, kāda ir sajūta pretējā dzimuma ķermenī un vai sajūta maz ir citādāka (eksperimentālā kārtā sabliežot sevī testosteronu var, protams). Daudz vieglāk ir uztvert skaidrojumu "obsesīva vēlme atbrīvoties no saviem dzimumorgāniem", bet ar to nekādīgi netiek implicēts, ka šī atbrīvošanās viennozīmīgi nesīs laimi (ar to es neimplicēju, ka nenesīs).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nuvot, eiforijas jēdziena ieviešana ļautu pārdefinēt to visu padarīšanu uz pozitīviem terminiem

Es ar trans- saprotu ļoti pašu spektru, kur pilna ķirurģiska un hormonāla tranzīcija ir salīdzinoši mazāks procents, nekā varētu padomāt - man tas meiko sensu, jo lielākajai daļai tas tā nav, t.i., cilvēks totāli var būt transpersona, arī neko nemainot savā ķermenī

(Reply to this) (Parent) (Thread)

paga vai mēs runājam par transseksuāļiem, kuri jebkurā tērpā jūtas ne savā ķermenī

vai par transvestītiem, kuri ērtāk jūtas cita dzimuma tērpā (veči pat ūsas neskuj nēsājot kleitas)

tobiš problēma ir skatuviskais tēls kā dragiem vai personiskais ķermenis


man zināmiem tansvestītiem nav problēmu ar savu dzimumu un/vai ķermeni

ko nevar teikt par transseksuāļiem

jeb es kaut ko esmu palaidis garām ar visiem tiem 900 dzimumu vietniekvārdiem?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ugh, ja mēs pieveram acis uz max debīlo terminoloģiju,

es negribētu tur baigi nošķirt šīs dažādās kategorijas, jo, manuprāt, tur ir milzums dažādu izpausmju, kā cilvēkam patīk eksistēt, un ļoti bieži to, kas un kā patīk, uzzina procesā. kādam pietiek ar pretējā dzimuma apģērbu, kādam nepieciešams patiešām izskatīties kā pretējā dzimuma pārstāvim, kāds negrib ne pēc kā izskatīties, kādam ir "drusku hormonu, lūdzu", kādam vajag citu vārdu un vietniekvārdus, kādam ir diskomforts par visu, kas atgādina ne to dzimumu, un tas viss kombinējas diezgan unikālos veidos
tāpat kā, teiksim, vīrieši, kas ir dzimuši vīrieši, ir vīrieši ļoti dažādos veidos

bet jā, oriģinālajā ierakstā bija domāts arī par cilvēkiem, kam nav problēmu ar savu dzimumu un ķermeni, bet būt pretējā dzimumā sagādā labas emocijas [obviously es ar to negribu teikt, ka viņiem tagad kaut kas jāmaina savā ķermenī, vēl jo vairāk tāpēc, ka es vispār neko negribu teikt par to, kam kas jāmaina vai nav jāmaina savā ķermenī]

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tu mani tomēr neķer

būt citā dzimumā kardināli nošķiras no būt cita dzimuma tērpā

pieņemsim daņilko ar savu veru serdjučku

vai visi latex fani

vai dragi

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, nē, tas nav tik kardināli. Dragi kā reiz ir ļoti labs piemērs, jo daļa no viņiem obviously fano par šovu, kamēr cita daļa drīzāk tur ir tāpēc, lai eksplorētu to, vai un kādā mērā viņiem tas patīk, un daži no viņiem var atklāt, ka vēlas būt pretējais dzimums arī ikdienā, vai, teiksim, grib būt non-binary, vai pat ka grib būt pretējais dzimums arī ikdienā, un viņu drag persona ir pilnīgi kaut kas cits nekā tas, kas viņi grib būt ikdienā, un reāli no pirmā acu uzmetiena nevar pateikt, kurš ir kurš
un es neredzu arī vajadzību mēģināt nošķirt, kurš ir kurš, priekš kam

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kamēr tu esi cirvis

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ahjē, bans ček lol

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es ceru, ka man! :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mhm, totāli

(Reply to this) (Parent)

vai vari, lūdzu, precizēt, ko tu domā ar "būt pretējā dzimumā"?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ne pārāk, jo šeit es to izmantoju kā umbrella term visām dažādajām formām, kā cilvēks to var darīt

t.i., ja mēs pieņemam, ka mēs runājam par cilvēku, kas jūt pretējās dzimtes eiforiju, tad "būt pretējā dzimumā" attiecīgi nozīmētu "būt tajā stāvoklī, kas rada vai pietuvojas dzimtes eiforijai

es zinu, ka tas ir reāli shitty termins, bet dažādiem cilvēkiem tas var būt tik dažādi, ka es neatļautos spekulēt + man jau īsti nav šīs dzimtes eiforijas pieredzes, tātad vispār

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es domāju, ka tāda dzimtes eiforija pēc būtības nepastāv, jo vairums cilvēku ikdienā nedomā par savu dzimumu tāpat kā nedomā par saviem kāju pirkstiem vai aknu darbību, un tāpēc ne tu, ne es viņu neesi pieredzējusi. interesanti, ka esi izvēlējusies terminu, ar kuru, galvenokārt, apzīmē pacilātumu, kas visbiežāk neatbilst objektīvajai realitātei, kas ir pārspīlēts, lai gan saprotu, ka laikam te lielāks uzsvars bija uz vārdu spēli disforija-eiforija.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

m, es "izvēlējos" terminu, kas atrodams internetā un vispār eksistē :D

bet es neietu uz slippery slope par tēmu "vairums cilvēku ikdienā nedomā par to" uz "pēc būtības nepastāv". Man šķiet, ka lielai daļai cilvēku dzimtes eiforija kā pārejošs stāvoklis ir pazīstama, piemēram, tad, ja izdodas veiksmīgi noperformēt/izskatīties/tikt atzītam kā savas dzimtes izcilam pārstāvim, kas nu kam to nozīmē.

nu, tur vīrietim "omg es dzemdināju dēlu, tātad esmu īsts vecis" vai "salaboju krānu" vai "dēm, mana bārda izskatās labi" vai "mana sieviete uz mani paļaujas" (es, godīgi sakot, īsti nezinu)
vai sievietei "šodien man ir perfektas drēbes un perfekta kosmētika, es izskatos sievišķīgi" vai "akdies, cik labi, ka mans vīrietis par mani parūpējas" vai "man instagramā ielika sirsniņu un pateica, ka esmu hot" (atkal: es īsti nezinu)

bet es zinu to, ka esmu redzējusi, kā no malas izskatās tas, ka cilvēks, kas ir bijis ikdienišķi sasprindzis un nomākts, kaut kādā brīdī atklāj to "omg es varu būt arī šādi un tas ir tik labi"

nu, teiksim, ja es esmu piedzīvojusi kaut kādu "akadēmisko eiforiju", kad tu, cilvēks, pabeidz rakstiņu un dēm, tur ir pateikts kaut kas gudrs un sarežģīts, tad tas nenozīmē, ka man tagad tā eiforija būs visu laiku (pēc tās parasti seko peer review disforija xD), bet tas nenozīmē, ka tas pēc būtības neeksistē

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet vai tad šāds uzstādījums - ka sievietei jājūt eiforija, darot "sievišķīgas" lietas un vīrietim "vīrišķīgās" nav tieši tas, no kā mēs gribam virzīties prom? kāpēc to uzstādīt par pamatmērķi?

proti, manuprāt, uzsvars būtu liekams nevis uz stereotipiskiem panākumiem, ko diktē kaut kādas nerakstītas, dzimumlomās balstītas normas (vīrietim dzemdēt dēlu, sievietei izskatīties iekārojamai), bet personas pašas autentisku vēlmi dzīvē sasniegt to vai šito. vēlmi, kas nav atkarīga ne no kā cita kā tikai paša iekšējiem apsvērumiem.

džeks, kurš skatās spogulī, un priecājas par savu bārdu, visticamāk, neizjūt dzimumeiforiju, viņš vienkārši jūtas labi par sevi po žizņi. tieši tikpat labi var justies arī džeks, kuram bārda neaug. nav nekāda objektīva iemesla, kādēļ viņam par to būtu jājūtas slikti vai tā it kā viņš tā dēļ nekad nespēs izjust dzimumeiforiju. to, kuru izjūt "īsti veči" ar īstām bārdām. ja mēs šīs birkas atmestu tur, kur tās patiešām neko nenozīmē un vispār ir diezgan triviālas, tad ieguvēji būs pilnībā visi, arī dzimumapjukušie un tie, kas interešu vai rakstura ziņā neiekļaujas sava dzimuma stereotipā. tādā pasaulē puiciskās meitenes un meitenīgajiem puišiem, iespējams, klātos daudz vieglāk sevis pieņemšanā un jautājums par to, ka varbūt kaut kas nav kārtībā ar manu dzimumu, vienkārši atkristu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

(pirmkārt, atpisies ar frāzi "dzimumapjukušie", lol, identitātapjukušais anonīmiķi :D)

here's the thing, es nevienā brīdī neapgalvoju, ka eiforija būtu jājūt, nav ne mazākās vajadzības to kaut kā darīt, ja tas nenotiek, mēs katrs ķeram kaifu no citām lietām. es tikai norādīju, ka ir cilvēki, kas to var izjust (un es neredzu iemeslu, kāpēc man vai tev būtu tiesības/ekspertīze pateikt, ka citu cilvēku dzīvotā pieredze patiesībā nepastāv)

bet "tiem, kas to jūt, nebūtu tā jājūt un būtu labāk, ja neviens nejustu" ir uzstādījums, kas ir vai nu absurds (kopš kura laika kādam ir tiesības/iespējas izlemt, ko citiem būtu vai nebūtu jājūt), vai vardarbīgs (ja nu kāds izdomā, ka šim pienākas tiesības/iespējas lemt par to, ko citi jūt)

(Reply to this) (Parent)