es domāju, ka tāda dzimtes eiforija pēc būtības nepastāv, jo vairums cilvēku ikdienā nedomā par savu dzimumu tāpat kā nedomā par saviem kāju pirkstiem vai aknu darbību, un tāpēc ne tu, ne es viņu neesi pieredzējusi. interesanti, ka esi izvēlējusies terminu, ar kuru, galvenokārt, apzīmē pacilātumu, kas visbiežāk neatbilst objektīvajai realitātei, kas ir pārspīlēts, lai gan saprotu, ka laikam te lielāks uzsvars bija uz vārdu spēli disforija-eiforija.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

m, es "izvēlējos" terminu, kas atrodams internetā un vispār eksistē :D

bet es neietu uz slippery slope par tēmu "vairums cilvēku ikdienā nedomā par to" uz "pēc būtības nepastāv". Man šķiet, ka lielai daļai cilvēku dzimtes eiforija kā pārejošs stāvoklis ir pazīstama, piemēram, tad, ja izdodas veiksmīgi noperformēt/izskatīties/tikt atzītam kā savas dzimtes izcilam pārstāvim, kas nu kam to nozīmē.

nu, tur vīrietim "omg es dzemdināju dēlu, tātad esmu īsts vecis" vai "salaboju krānu" vai "dēm, mana bārda izskatās labi" vai "mana sieviete uz mani paļaujas" (es, godīgi sakot, īsti nezinu)
vai sievietei "šodien man ir perfektas drēbes un perfekta kosmētika, es izskatos sievišķīgi" vai "akdies, cik labi, ka mans vīrietis par mani parūpējas" vai "man instagramā ielika sirsniņu un pateica, ka esmu hot" (atkal: es īsti nezinu)

bet es zinu to, ka esmu redzējusi, kā no malas izskatās tas, ka cilvēks, kas ir bijis ikdienišķi sasprindzis un nomākts, kaut kādā brīdī atklāj to "omg es varu būt arī šādi un tas ir tik labi"

nu, teiksim, ja es esmu piedzīvojusi kaut kādu "akadēmisko eiforiju", kad tu, cilvēks, pabeidz rakstiņu un dēm, tur ir pateikts kaut kas gudrs un sarežģīts, tad tas nenozīmē, ka man tagad tā eiforija būs visu laiku (pēc tās parasti seko peer review disforija xD), bet tas nenozīmē, ka tas pēc būtības neeksistē

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet vai tad šāds uzstādījums - ka sievietei jājūt eiforija, darot "sievišķīgas" lietas un vīrietim "vīrišķīgās" nav tieši tas, no kā mēs gribam virzīties prom? kāpēc to uzstādīt par pamatmērķi?

proti, manuprāt, uzsvars būtu liekams nevis uz stereotipiskiem panākumiem, ko diktē kaut kādas nerakstītas, dzimumlomās balstītas normas (vīrietim dzemdēt dēlu, sievietei izskatīties iekārojamai), bet personas pašas autentisku vēlmi dzīvē sasniegt to vai šito. vēlmi, kas nav atkarīga ne no kā cita kā tikai paša iekšējiem apsvērumiem.

džeks, kurš skatās spogulī, un priecājas par savu bārdu, visticamāk, neizjūt dzimumeiforiju, viņš vienkārši jūtas labi par sevi po žizņi. tieši tikpat labi var justies arī džeks, kuram bārda neaug. nav nekāda objektīva iemesla, kādēļ viņam par to būtu jājūtas slikti vai tā it kā viņš tā dēļ nekad nespēs izjust dzimumeiforiju. to, kuru izjūt "īsti veči" ar īstām bārdām. ja mēs šīs birkas atmestu tur, kur tās patiešām neko nenozīmē un vispār ir diezgan triviālas, tad ieguvēji būs pilnībā visi, arī dzimumapjukušie un tie, kas interešu vai rakstura ziņā neiekļaujas sava dzimuma stereotipā. tādā pasaulē puiciskās meitenes un meitenīgajiem puišiem, iespējams, klātos daudz vieglāk sevis pieņemšanā un jautājums par to, ka varbūt kaut kas nav kārtībā ar manu dzimumu, vienkārši atkristu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

(pirmkārt, atpisies ar frāzi "dzimumapjukušie", lol, identitātapjukušais anonīmiķi :D)

here's the thing, es nevienā brīdī neapgalvoju, ka eiforija būtu jājūt, nav ne mazākās vajadzības to kaut kā darīt, ja tas nenotiek, mēs katrs ķeram kaifu no citām lietām. es tikai norādīju, ka ir cilvēki, kas to var izjust (un es neredzu iemeslu, kāpēc man vai tev būtu tiesības/ekspertīze pateikt, ka citu cilvēku dzīvotā pieredze patiesībā nepastāv)

bet "tiem, kas to jūt, nebūtu tā jājūt un būtu labāk, ja neviens nejustu" ir uzstādījums, kas ir vai nu absurds (kopš kura laika kādam ir tiesības/iespējas izlemt, ko citiem būtu vai nebūtu jājūt), vai vardarbīgs (ja nu kāds izdomā, ka šim pienākas tiesības/iespējas lemt par to, ko citi jūt)

(Reply to this) (Parent)