|
Novembris 9., 2023
| (Anonymous) | 09:59
Man šķiet, ka būtiskās viedokļu atšķirības šajā jautājumā ir meklējamas faktā, ka viens flangs uzskata, ka faktiskā ķermeņa realitāte, ja vien nav traucētas izdzīvošanai būtiski svarīgas funkcijas, nevar radīt stresu – ka stress rodas no indivīda attieksmes pašam pret sevi, nevis šo sajūtu rada ķermenis. No šāda viedokļa nošķīrums "ķermeņa eiforija" vs. "ķermeņa disforija" neeksistē. Ir sava ķermeņa pieņemšana – reizēm tas rada patīkamas sajūtas, reizēm nepatīkamas, bet tas ir tāds, kā ir, tās ir izdalītās kārtis, ar kurām jāspēlē. Es, piemēram, ļoti labprāt dzīvotu bez mēnešreizēm, es varētu sevi iedomāties "apmierinātāku, laimīgāku" bez mēnešreizēm, bet tas nenozīmē, ka man vajadzētu vai ka es baigi vēlētos darīt visu iespējamo, lai man mēnešreižu nebūtu.
Otrs flangs uzskata, ka esošais fiziskais ķermenis var radīt psiholoģiskas sāpes arī tad, ja nav skaidru fizisku, izdzīvošanai būtisku traucējumu. Attiecīgi cilvēkam ir jājūtas par savu ķermeni vai nu "eiforijā" (viss ir zašibisj, esmu laimīgs) vai "disforijā" (šitais neder, neesmu laimīgs, viss dirsā).
Sitiet mani nost, bet, manuprāt, pieeja, kurā cilvēks savā ķermenī var justies vienlaikus laimīgs un dziļi nelaimīgs, ir ceļš uz mieru un briedumu. Es šajā karkasā esmu tikai īrnieks. Man par to ir jārūpējas, ja gribu te dzīvot pēc iespējas ilgi. Reizēm mans karkass uzstāda pats savus noteikumus, kuri galīgi nesaskan ar manām vēlmēm vai laimes standartiem. Es gribētu visu dienu pārtikt no cepumiem un cigaretēm, a šitais īblis ņem un aptaukojas un no dūmiem klepo un saka: tā jau vari, a mož nē?
Kad es klausos, es šiem noteikumiem pakļaujos.
Jautājums: vai tie, kuri tiecas sasniegt sava ne-bioloģiskā dzimuma realitāti, to darot, klausās sevī vai savā ķermenī?
Ja gadījums ir otrais, respekt.
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |