Vai šis ir ētikas vingrinājums? Jo man intuitīvi pēc otrā punkta sāk šķist, ka bez brīvās gribas elementa īsti nevar spriest par ļaunumu. Es iztēlojos, kā autisms varētu nokļūt nāves grēku sarakstā, pielietojot kaut kādus arhaiskus vecās derības līmeņa priekšstatus, kamēr mēs varētu būt gana nobrieduši, lai spētu diskutēt par to, vai bipolārs cilvēks ir atbildīgs par visu, ko ir izdarījis, īpaši tad ja pats vēl iečekojas institūcijā pēc kādas no epizodēm.

To, ka mēs esam gana nobrieduši, es gan iespējams pārvērtēju. Kādu laiku atpakaļ mani twitterī diskusijā par krāpšanu nobloķēja par to, ka es pateicu, ka cilvēki jūtas nekontrolē, bet krāpšanu definē rīcība.

Kas attiecas uz nožēlu, tas jau kļūst interesanti, jo man grūti pateikt, vai tas stāv tuvāk brīvajag gribai, vai emocijām. Bet tur noteikti lomu spēlē tas, vai mēs balstāmies uz vienādām vērtībām, un vai mēs esam pietiekoši informēti par tām. Un atbildes visdrīzāk automātiski ir - nē un nē. Jo mūsu vērtības lielā mērā definē arī set of traumas, kas mūs spēj sāpināt diezgan unikālos veidos, un tad vēl potenciālajam pāri darītājam tās ir jāspēj nokomunicēt. Un pat tad, kad tas veiksmīgi ir izdevies, ir vēl jāpārvar tā empātijas barjera, jo ne kurš katrs spēs saprast to, kas un kāpēc tevi spēj sāpināt, un attiecīgi rīkoties.

(Reply to this) (Thread)

Nujānulūk, something along these lines,

Bet ko Tu šeit saproti kā "brīvu gribu"? Nu, man patīk tas, ka Tu to saproti kā kaut ko pretēju emocijām, curious as fuck, lai arī meiko sensu

Nožēla arī ir curious as fuck, jo man tā ir sajūgta ar empātiju, bet ne tikai, bet es nezinu (un turklāt ir milzīga atšķirība starp iekšēju nožēlu un tās izrādīšanu) (turklāt var taču nožēlot lietas tikai tādēļ, ka tās radīja kaitējumu pašam cilvēkam, vai tas atšķiras no nožēlas pat kaitējumu citiem?)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ar brīvo gribu es domāju to brīdi, kad tu pieņem lēmumu. Emocijas tomēr ir tāds nekontrolējamāks process, lai gan atnāks kāds šrinks, un sāks stāstīt, ka jāpamaina attieksme, un mainīsies emocijas. But even if, es domāju, ka tas tomēr nav gluži tas, ko es šeit domāju ar brīvo gribu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

yeah
bet nu "ļauns cilvēks" jau arī nav "cilvēks, kas ir izdarījis kaut ko sliktu"

bet šis mani vēl arvien mulsina

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ļauns cilvēks ir tāds, kas izvēlas darīt sliktu, vai nemēģina neko mainīt, kad apzinājies savu rīcību sekas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet tad, ja mēs prezumējam cilvēku ar zemu empātiju abos tās reģistros, t.i., tādu, kuram ir pazemināta spēja nolasīt un izjust citu emocijas + slikti strādā theory of mind,
tad šādu cilvēku mēs nekādīgi nevarētu nosaukt par ļaunu arī tad, kad viņš dara reāli sliktas lietas, jo viņš nevar *zināt* (ne emocionāli, ne kognitīvi), ka ir izvēlējies darīt sliktu,
un arī "apzināties savas rīcības sekas un mēģināt kaut ko mainīt" basically novārās uz to, ka cilvēks ir nostādīts situācijā "man kāds pasaka, ka esmu izdarījis slikti, jo es neesmu kaut ko sapratis, un tagad piespiež kaut ko mainīt man nesaprotamos veidos un apgalvo, ka pēc tam būšot labi, wtf"
(t.i., šo problēmu Tu pēc būtības izvirzi jau pāris komentus augstāk)
UN
tā kā empātija ir nevis on/off slēdzis, bet gan spektrs + empātijas esamība/neesamība nekorelē ar cilvēka personisko ciešanu potenciālu (precīzāk, ja korelācija pastāv, tad apgriezta - t.i., cilvēks, kurš pats cieš, drīzāk būs neempātisks pret citiem, jo pietrūkst emocionālo resursu)
tad faktiski absolūto vairumu "slikto/maināmo rīcību" mēs varam skaidrot ar to, ka "personai šķita, ka šajā brīdī viņa (personiski uztvertā) labklājība ir svarīgāka par kāda cita (empātiski uztverto) labklājību",
un praktiski nav iespējams neko vairs nosaukt par sliktu.

Izņemot tos gadījumus, kad cilvēks ir hiperempātisks un burtiski cieš no citu ciešanām, kad, protams, cilvēks pats sevi uzskata par reālu ļaunuma iemiesojumu. Bet nu tad mēs nonākam pie absurda secinājuma, ka "ļaunākie cilvēki pasaulē ir tie, kas relatīvi viegli panes personiskas nebūšanas, bet ļoti pārdzīvo par to, ka cieš kāds cits, un nepietiekami mēģina to mainīt, t.i., nespēj izglābt visus pasaules nabadziņus". (Lai gan teoriju, ka "hiperempātiski cilvēki kļūtu labāki, ja beigtu fucking dramatizēt" es esmu gatava izskatīt :D )

That said, šis jūtas objektīvi wrong, jo es zinu gana daudzus cilvēkus, kuru empātija varbūt nav nenormāli augsta, bet kuri konsistenti dara "labu", konsistenti cenšas nedarīt "sliktu" un, ja viņiem izskaidro, ka viņi darīja slikti, cenšas tā vairs nedarīt; faktiski starp labākajiem cilvēkiem, kurus es zinu, ļoti lielai daļai empātija objektīvi strādā zemākā reģistrā nekā lielākajai daļai normālo kverpļu, kuri ir iemācījušies sevi apjāt tā, lai iedomātos, ka ir labi cilvēki.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

> tad šādu cilvēku mēs nekādīgi nevarētu nosaukt par ļaunu arī tad, kad viņš dara reāli sliktas lietas, jo viņš nevar *zināt* (ne emocionāli, ne kognitīvi), ka ir izvēlējies darīt sliktu

Nu, tas ir mūsu (c) piemērs kaut kādā savā variācijā vai varbūt (f). Ja viņam tiek paskaidrots un paskaidrojumi turpina nepielipt, tad mūsu (c) vai (f) sāk izskatīties pēc (b) un tā ir nelāga prognoze.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, bet here's the thing
to, ka cilvēkam patiešām ir (c) vai (f), nevis kaut kas cits, ir reāli, REĀLI grūti pamanīt. teiksim, man bija paziņa, kurš, uh, vairākus mēnešus man stāstīja visu iespējamo, un es tiešām sekoju līdzi tam, ko viņš saka, un pagāja vairāki *mēneši*, kamēr man pieleca, ka viņam nav theory of mind, nu, ka viņš vispār neapsver citu cilvēku domāšanu, kad mēģina kaut ko saprast. (Protams, es esmu reāli biasēta, jo es prezumēju empātiju)

+

lai cilvēks *noticētu*, ja kāds cits viņam paskaidro kaut ko tādu, kas viņam vispār nereģistrējas kā lieta + jo īpaši situācijā, kurā no šī paskaidrojuma izriet, ka ir jādara kaut kas tāds, kas acīmredzami novedīs pie diskomforta īstermiņā, ar iespējamu (bet atkal, neiedomājamu) komfortu ilgtermiņā

...tur ir nepieciešamas reāli tuvas un ciešas attiecības, kurās pastāv dziļa uzticēšanās.

Iedomājies, ja tevi cilvēks paņem pie rokas un saka "ar tevi kaut kas ir wrong, nu, vispār tu esi slikts cilvēks, un tagad tev tas ir jāakceptē kā patiesība ā un vēl redzi šitos sadauzītos stiklus? jep, tu zini, kā ir staigāt pa sadauzītiem stikliem? nu vot davaj nokāp no sava pūkainā paklājiņa un ar basām kājām močī pāri, jo pēc tam būs kaindof labāk, lai arī, ja godīgi, tiem, kas pāriet pāri otrā pusē, nekad nav pavisam labi, nē, es nevaru neko apsolīt, jo es nevaru zināt, kā tas būs tev un vai tu vispār vari tur pāriet pāri", cik reāli dzīvē ir cilvēku, ar kuriem tu ietu?

Un ja visa tava līdzšinējā pieredze ar cilvēkiem ir "bļeģ es reāli NESAPROTU, ko viņi no manis grib un kāpēc viņi man dara pāri un grib, lai man ir sliktāk, un tas, kā man ir labi, viņiem nepatīk, un agrāk vai vēlāk viņi mani atstumj"?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Yeah, es saprotu tavu pointu un nezinu, kas varētu būt labi risinājumi šādā gadījumā. Tas ir tas smadzeņu tēmas kakts, kurā reāli neorientējos un pat neprezumēju.

(Reply to this) (Parent)

(paziņas gadījumā stāsts ir diezgan ok, bet nu tas bija reāli touch and go vienubrīd)

(Reply to this) (Parent)

(spamere ibio, bet savā žurnālā taču drīkst spamot) + mans pieņēmums "paņemt pie rociņas un iet kopā pa tiem stikliem" ir pārāk dāsns, jo reāli jau parasti paskaidrojums ir "rekur tev pilnas rokas ētikas grāmatu, lielākā daļa no tām ir pilnīgi debīlas, nē, pašsaprotamās lietas, kuras tev nav pašsaprotamas, tur neviens neskaidro, davaj pis nahuj pāri tiem stikliem, un nē, nekādu rociņu es tev neturēšu, kas es tev bļe tāds esmu, sāksim ar to, ka tu man nodarīji pāri, tā ka pāriesi pāri un pēc tam palūgsi piedošanu, un tad es vēl padomāšu, vai ar tevi runāt, es pa to laiku paskatīšos serčiku par maniakiem, kas ir tieši tādi kā tu, un uzmundrinošos video par to, ka tu ar mani mēģināji sadraudzēties tikai tāpēc, ka es esmu superempāts nah"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, tas, ka pārāk daudz empātijas, arī pavisam netēlotas, var novest pie diezgan odioziem scenārijiem, definitely ir fakts, tikai būtiski mazāk apspriests par visiem tiem sūdiem, kas mēdz notikt tad, ja empātijas ir par maz (probably tāpēc, ka pēdējie ir biežāki vai vismaz labāk redzami).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, klīniskos gadījumos hiperempātija ir saistīta ne tikai ar depresiju un pašdestruktīvām darbībām (līdz pat suicīdam), bet arī, weirdly enough, ar bipolaritāti un autismu (jo īpaši autismā var pieņemt, ka hipersensitivitāte pret ārpasaules impulsiem korelē ar hipersensitivāti pret citu cilvēku emocionālajiem stāvokļiem)

t.i., psihes reakcija uz to, ka "vairs nevar izturēt" var novest pie tādas vai citādas empātijas atslēgšanas vispār, ar izrietošajām sekām

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jap, Intense World Theory ir arī mans preferētais "kā smadzenēs notiek autisms" modelis. Kādā brīvākā brīdī uzrakstīšu pie sevis savas pārdomas par to un manas spekulācijas par to, kā šajā shēmā ierakstās psihopāti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

oh! googled it, nice

(Reply to this) (Parent)

wow. wow. WOW.

it īpaši, ja pieņem, ka mums ir vesela rinda ļaužu, kuriem autisms neprezentējas tik izteikti, lai norautos diagnozi, un kuri attiecīgi ir izdomājuši ārkārtīgi viltīgus veidus, kā pielāgoties realitātei (un kas attiecīgi var prezentēties virspusēji kindof normāli bet patiesībā fucking dīvaini)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jap.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

saki, mind-blowing eksplozija bija jūtama arī no Tava stūra? :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ne gluži, es par šo esmu štukojis on-and-off jau kādu laiku, bet tā ir reāli laba hipotēze, kas sakrīt arī ar, teiksim, valproiskābes in vivo modeļiem.

Par šo varu piedāvāt apskatīt G. Hickok The Myth of Mirror Neurons, kas ir nedaudz tendenciozi sastādīta, bet vispār reāli laba (grāmata pamatā nav par autismu, bet tur ir viena nodaļa tieši par šo hipotēzi).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ah, mind-blown bija man, nevis Tev

(nu, vēl bez tā, ka tagad man būs neproporcionāli daudz jādomā par autistiskām žurciņām)

apsīkumosi, ko Tu domāji ar "tendenciozi sastādīta"? Es necērtu zivi tajā jomā un attiecīgi
jo, protams, viņa tagad ir lejupielādēta un tūlīt tiks lasīta

*not hyper-focused at all*

(Reply to this) (Parent) (Thread)

> apsīkumosi, ko Tu domāji ar "tendenciozi sastādīta"?

Stila līmenī, tur ir nedaudz tāds "atnācu, ieraudzīju, pārrakstīju neirozinātni" tonis

No otras puses, ja mans Hirša indekss būtu 70, es arī droši vien rakstītu tāpat, let's be real

(Reply to this) (Parent) (Thread)

whoa ok bļa 70, to jau var divreiz apkārt aptīt un ausī iebāzt

(Reply to this) (Parent) (Thread)

XD

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu labi, ok, šis kindof atbild uz manu jautājumu par to, kas ir ļauns cilvēks *priekš manis*,
t.i., cilvēks, kuram principā piemīt (emocionāla un/vai kognitīva) kapacitāte saprast, ka šāda rīcība nav OK, jo nodara pāri citam cilvēkam, bet izvairās šo kapacitāti izmantot, jo oh noes, tas tak viņu apgrūtinātu (jo principā empātiju ir iespējams reducēt, ne kardināli, bet pietiekami, lai neņemtu vērā, ja negribas)

bet tas, godīgi sakot, drīzāk izskaidro to, kāpēc man riebjas cilvēki, nevis dod kaut kādu reālu atbildi :)

(Reply to this) (Parent)

Un atbildība vispār ir vēl cits jautājums

Nu es varu iztēloties situāciju, kur divi cilvēki ir izdarījuši vienu un to pašu, bet vienu es uztvertu kā "ļaunu" un otru neuztvertu; es pat varu iztēloties, kur A izdara kaut ko sliktu un man šķiet, ka A nav ļauns, bet B tikai padomā, ka varētu to izdarīt, bet neizdara, un man šķiet, ka B ir ļauns

(Reply to this) (Parent)