Septembris 5., 2022
| 20:27
|
Comments:
Bet tad, ja mēs prezumējam cilvēku ar zemu empātiju abos tās reģistros, t.i., tādu, kuram ir pazemināta spēja nolasīt un izjust citu emocijas + slikti strādā theory of mind, tad šādu cilvēku mēs nekādīgi nevarētu nosaukt par ļaunu arī tad, kad viņš dara reāli sliktas lietas, jo viņš nevar *zināt* (ne emocionāli, ne kognitīvi), ka ir izvēlējies darīt sliktu, un arī "apzināties savas rīcības sekas un mēģināt kaut ko mainīt" basically novārās uz to, ka cilvēks ir nostādīts situācijā "man kāds pasaka, ka esmu izdarījis slikti, jo es neesmu kaut ko sapratis, un tagad piespiež kaut ko mainīt man nesaprotamos veidos un apgalvo, ka pēc tam būšot labi, wtf" (t.i., šo problēmu Tu pēc būtības izvirzi jau pāris komentus augstāk) UN tā kā empātija ir nevis on/off slēdzis, bet gan spektrs + empātijas esamība/neesamība nekorelē ar cilvēka personisko ciešanu potenciālu (precīzāk, ja korelācija pastāv, tad apgriezta - t.i., cilvēks, kurš pats cieš, drīzāk būs neempātisks pret citiem, jo pietrūkst emocionālo resursu) tad faktiski absolūto vairumu "slikto/maināmo rīcību" mēs varam skaidrot ar to, ka "personai šķita, ka šajā brīdī viņa (personiski uztvertā) labklājība ir svarīgāka par kāda cita (empātiski uztverto) labklājību", un praktiski nav iespējams neko vairs nosaukt par sliktu.
Izņemot tos gadījumus, kad cilvēks ir hiperempātisks un burtiski cieš no citu ciešanām, kad, protams, cilvēks pats sevi uzskata par reālu ļaunuma iemiesojumu. Bet nu tad mēs nonākam pie absurda secinājuma, ka "ļaunākie cilvēki pasaulē ir tie, kas relatīvi viegli panes personiskas nebūšanas, bet ļoti pārdzīvo par to, ka cieš kāds cits, un nepietiekami mēģina to mainīt, t.i., nespēj izglābt visus pasaules nabadziņus". (Lai gan teoriju, ka "hiperempātiski cilvēki kļūtu labāki, ja beigtu fucking dramatizēt" es esmu gatava izskatīt :D )
That said, šis jūtas objektīvi wrong, jo es zinu gana daudzus cilvēkus, kuru empātija varbūt nav nenormāli augsta, bet kuri konsistenti dara "labu", konsistenti cenšas nedarīt "sliktu" un, ja viņiem izskaidro, ka viņi darīja slikti, cenšas tā vairs nedarīt; faktiski starp labākajiem cilvēkiem, kurus es zinu, ļoti lielai daļai empātija objektīvi strādā zemākā reģistrā nekā lielākajai daļai normālo kverpļu, kuri ir iemācījušies sevi apjāt tā, lai iedomātos, ka ir labi cilvēki.
> tad šādu cilvēku mēs nekādīgi nevarētu nosaukt par ļaunu arī tad, kad viņš dara reāli sliktas lietas, jo viņš nevar *zināt* (ne emocionāli, ne kognitīvi), ka ir izvēlējies darīt sliktu
Nu, tas ir mūsu (c) piemērs kaut kādā savā variācijā vai varbūt (f). Ja viņam tiek paskaidrots un paskaidrojumi turpina nepielipt, tad mūsu (c) vai (f) sāk izskatīties pēc (b) un tā ir nelāga prognoze.
jā, bet here's the thing to, ka cilvēkam patiešām ir (c) vai (f), nevis kaut kas cits, ir reāli, REĀLI grūti pamanīt. teiksim, man bija paziņa, kurš, uh, vairākus mēnešus man stāstīja visu iespējamo, un es tiešām sekoju līdzi tam, ko viņš saka, un pagāja vairāki *mēneši*, kamēr man pieleca, ka viņam nav theory of mind, nu, ka viņš vispār neapsver citu cilvēku domāšanu, kad mēģina kaut ko saprast. (Protams, es esmu reāli biasēta, jo es prezumēju empātiju)
+
lai cilvēks *noticētu*, ja kāds cits viņam paskaidro kaut ko tādu, kas viņam vispār nereģistrējas kā lieta + jo īpaši situācijā, kurā no šī paskaidrojuma izriet, ka ir jādara kaut kas tāds, kas acīmredzami novedīs pie diskomforta īstermiņā, ar iespējamu (bet atkal, neiedomājamu) komfortu ilgtermiņā
...tur ir nepieciešamas reāli tuvas un ciešas attiecības, kurās pastāv dziļa uzticēšanās.
Iedomājies, ja tevi cilvēks paņem pie rokas un saka "ar tevi kaut kas ir wrong, nu, vispār tu esi slikts cilvēks, un tagad tev tas ir jāakceptē kā patiesība ā un vēl redzi šitos sadauzītos stiklus? jep, tu zini, kā ir staigāt pa sadauzītiem stikliem? nu vot davaj nokāp no sava pūkainā paklājiņa un ar basām kājām močī pāri, jo pēc tam būs kaindof labāk, lai arī, ja godīgi, tiem, kas pāriet pāri otrā pusē, nekad nav pavisam labi, nē, es nevaru neko apsolīt, jo es nevaru zināt, kā tas būs tev un vai tu vispār vari tur pāriet pāri", cik reāli dzīvē ir cilvēku, ar kuriem tu ietu?
Un ja visa tava līdzšinējā pieredze ar cilvēkiem ir "bļeģ es reāli NESAPROTU, ko viņi no manis grib un kāpēc viņi man dara pāri un grib, lai man ir sliktāk, un tas, kā man ir labi, viņiem nepatīk, un agrāk vai vēlāk viņi mani atstumj"?
Yeah, es saprotu tavu pointu un nezinu, kas varētu būt labi risinājumi šādā gadījumā. Tas ir tas smadzeņu tēmas kakts, kurā reāli neorientējos un pat neprezumēju.
(paziņas gadījumā stāsts ir diezgan ok, bet nu tas bija reāli touch and go vienubrīd)
(spamere ibio, bet savā žurnālā taču drīkst spamot) + mans pieņēmums "paņemt pie rociņas un iet kopā pa tiem stikliem" ir pārāk dāsns, jo reāli jau parasti paskaidrojums ir "rekur tev pilnas rokas ētikas grāmatu, lielākā daļa no tām ir pilnīgi debīlas, nē, pašsaprotamās lietas, kuras tev nav pašsaprotamas, tur neviens neskaidro, davaj pis nahuj pāri tiem stikliem, un nē, nekādu rociņu es tev neturēšu, kas es tev bļe tāds esmu, sāksim ar to, ka tu man nodarīji pāri, tā ka pāriesi pāri un pēc tam palūgsi piedošanu, un tad es vēl padomāšu, vai ar tevi runāt, es pa to laiku paskatīšos serčiku par maniakiem, kas ir tieši tādi kā tu, un uzmundrinošos video par to, ka tu ar mani mēģināji sadraudzēties tikai tāpēc, ka es esmu superempāts nah"
Nu, tas, ka pārāk daudz empātijas, arī pavisam netēlotas, var novest pie diezgan odioziem scenārijiem, definitely ir fakts, tikai būtiski mazāk apspriests par visiem tiem sūdiem, kas mēdz notikt tad, ja empātijas ir par maz (probably tāpēc, ka pēdējie ir biežāki vai vismaz labāk redzami).
nu, klīniskos gadījumos hiperempātija ir saistīta ne tikai ar depresiju un pašdestruktīvām darbībām (līdz pat suicīdam), bet arī, weirdly enough, ar bipolaritāti un autismu (jo īpaši autismā var pieņemt, ka hipersensitivitāte pret ārpasaules impulsiem korelē ar hipersensitivāti pret citu cilvēku emocionālajiem stāvokļiem)
t.i., psihes reakcija uz to, ka "vairs nevar izturēt" var novest pie tādas vai citādas empātijas atslēgšanas vispār, ar izrietošajām sekām
Jap, Intense World Theory ir arī mans preferētais "kā smadzenēs notiek autisms" modelis. Kādā brīvākā brīdī uzrakstīšu pie sevis savas pārdomas par to un manas spekulācijas par to, kā šajā shēmā ierakstās psihopāti.
wow. wow. WOW.
it īpaši, ja pieņem, ka mums ir vesela rinda ļaužu, kuriem autisms neprezentējas tik izteikti, lai norautos diagnozi, un kuri attiecīgi ir izdomājuši ārkārtīgi viltīgus veidus, kā pielāgoties realitātei (un kas attiecīgi var prezentēties virspusēji kindof normāli bet patiesībā fucking dīvaini)
saki, mind-blowing eksplozija bija jūtama arī no Tava stūra? :D
Ne gluži, es par šo esmu štukojis on-and-off jau kādu laiku, bet tā ir reāli laba hipotēze, kas sakrīt arī ar, teiksim, valproiskābes in vivo modeļiem.
Par šo varu piedāvāt apskatīt G. Hickok The Myth of Mirror Neurons, kas ir nedaudz tendenciozi sastādīta, bet vispār reāli laba (grāmata pamatā nav par autismu, bet tur ir viena nodaļa tieši par šo hipotēzi).
ah, mind-blown bija man, nevis Tev
(nu, vēl bez tā, ka tagad man būs neproporcionāli daudz jādomā par autistiskām žurciņām)
apsīkumosi, ko Tu domāji ar "tendenciozi sastādīta"? Es necērtu zivi tajā jomā un attiecīgi jo, protams, viņa tagad ir lejupielādēta un tūlīt tiks lasīta
*not hyper-focused at all*
> apsīkumosi, ko Tu domāji ar "tendenciozi sastādīta"?
Stila līmenī, tur ir nedaudz tāds "atnācu, ieraudzīju, pārrakstīju neirozinātni" tonis
No otras puses, ja mans Hirša indekss būtu 70, es arī droši vien rakstītu tāpat, let's be real
whoa ok bļa 70, to jau var divreiz apkārt aptīt un ausī iebāzt
Klau, Tavā neprofesionāļa skatījumā, ka Tev šķiet, vai man attiecināt uz sevi kaut kādu Intense World mazāk intensīvu, bet tomēr valīdu versiju varētu būt adekvāti? Jo tas man meikotu sensu arī dažu pēdējā laika problēmu kontekstā, bet es negribētu gluži ūdeni ceļgala, jo īpaši, jā ūdens ir tik kruts
*telefonsbļe nemāk rakstīt |
|
|