Aprīlis 18., 2017
| 07:36
|
Comments:
nu "tas ir sociāls konstrukts" kā reiz nozīmē to, ka cilvēku loma šajā visā ir nevis pasīva, "ai nu labi, kā sauc, tā sauc, pohuj, ne mana cūka, ne mana identitāte", bet gan aktīva. pateikt "pohuj, mūsu sabiedrībā tas ir sociāli konstruēts kā normāli" var gan par bērnu pēršanu, gan slimnieku pazemošanu. bet var arī konstatēt, ka sociālais konstrukts ir sūds un būvēt citu konstruktu. kurš tad cits to konstruktu veido, ja ne sabiedrība, tas ir, katrs cilvēks, kas piedalās tajā vai citā diskursā.
From: | pet |
Date: | 18. Aprīlis 2017 - 21:32 |
---|
| | | (Link) |
|
Šajā kontekstā biju domājis pateikt nevis ka "identitāte kā vispārīgs jēdziens" ir sociāls konstrukts, bet gan ka *katra konkrētā identitāte*, ieskaitot konkrētās transpersonas identitāti, ir sociāls konstrukts, un šī identitāte maģiski nemainās no A uz B ar to vien, ka šī persona nodeklarē citu identitāti.
Identitāte nav patvaļīga izvēle - tas ir, jebkurš ir brīvs identificēties, kā vēlas, bet citi ir brīvi nepieņemt viņa deklarēto izvēli un identificēt pēc saviem ieskatiem, it īpaši, ja tie ieskati ir pamatoti iepriekšējā pieredzē. Jānis var teikt, ka viņš pieder dzimumam/rasei/reliģijai/whatever A, bet ja es viņu pazīstu kā piederīgu dzimumam/rasei/reliģijai/whatever B, tad ļoti iespējams, ka es viņu tā arī identificēšu; te pat neiet runa par runāšanu, terminu vai vietniekvārdu izvēli - manās acīs viņš *ir* B, nevis A, neatkarīgi no tā ko viņš saka. Savukārt vienīgais pārmaiņas nesošais risinājums - gan vispārīgais, gan konkrētās aprunātās transpersonas gadījumā - iestājas tad, kad (ja!) 'runātājs' iekšēji pieņem 'aprunātā' deklarēto jauno identitāti. Kas var, mēdz un (atkarībā no apstākļiem) arī drīkst nenotikt ilgi vai pat nekad.
Nu un kādā ziņā tas nav tas, par ko es runāju? Cilvēks sevi stāda priekšā kā konkrētam dzimumam piederošu Manuprāt, tas ir normāli, nu tb cilvēks pasaka, ka pieder dzimumam x, tātad pieder, ja mainās, arī pasaka (tāpat kā ar daudzām citām identitātes šķautnēm), es pieņemu, ka tāpēc arī pateica, lai viņu sauktu attiecīgajā vietniekvārdā Es satieku cilvēkus, kas viņu principiāli sauc citā Značit konkrētā cilvēka dzimums ir izteikti sociāls konstrukts
Ja es pasaku "man poh, sauciet, kā gribat", tad es esmu palīdzējusi veidot sociālu konstruktu "valīds ir nevis tas dzimums, kā tu sevi identificē, bet tas, kā mēs tevi gribam saukāt" Ja es pasaku "man nav poh, this is wrong", tad es esmu palīdzējusi veidot sociālu konstruktu, kas šim cilvēkam pēc līdzšinējās evidences ir pieņemamāks (nu tb viņu saukāt paša nepieņemtā vietniekvārdā kļūst sociāli mazāk komfortabli) Sociāls konstrukts nav nekāda maģija, tas veidojas konkrētā komunikācijā/rīcībā un tajā, vai tai ir pozitīvas/negatīvas konsekvences
Kā konstrukts tas ir pilnīgi normāli, ka cilvēki turpina saukt viens otru kā viņi saukuši, kad iepazinās. Varbūt ne vienmēr, bet ja mans bērnības draugs ir dabūjis PhD, tas nenozīmē, ka viņam patiktu, ka es viņu uzrunāju nevis bērnības iesaukā bet kā Dr. (Pat ja blakus stāv viņa studenti, kas ir šokā par manu familiāro attieksmi.)
Tev tagad ir kaut kāds izņēmuma keiss, turklāt tas visdrīzāk ir par visu attieksmi un izskatās vietniekvārdu lietojums tajā ir tikai ļoti marģināla problēma, bet tu pacel to tā, it kā viss sociālais konstrukts tagad būtu nepareizs un pārskatāms.
Man ir grūti saprast, kādā veidā jūs nošķirat "sociāls konstrukts" no "ir normāli", man reāli liekas, ka tas sarunvalodā ir viens un tas pats.
Un sociālo konstruktu neviens "nepārskata", tu vienkārši vai nu dzīvo saskaņā ar viņu vai ej pretī, vai arī marginālos gadījumos (kā šis, piemēram) izvēlies, kurā pusē tu esi.
Ir vēl trešais variants – tu stāvi malā un centies saprast, ko tas viss nozīmē un kā ir pareizi un efektīvi rīkoties.
Piemēram, kā tu paskaidrotu penijai, kā ir pareizi izturēties, sēžot blakus sievietei ar hidžābu? Tas tikai liekas ļoti triviāli – vienkārši sēdi un centies nevienu neaizvainot. Bet tā ir izvairīšanās no savām emocijām, jo ja tev ir reāla interese par sievieti hidžābā (jo varbūt Latvijā tādas nav pārāk bieži sastopamas), tad dabiski, ka tu vari vēlēties uzzināt vairāk. Kādas ir robežas tam, cik daudz tu drīksti jautāt? Vai vispār ir pieklājīgi uzsākt sarunu tikai tāpēc, ka tev ir interese par viņu kā kaut ko eksotisku?
Nu man šķiet, ka uzzināt vairāk var arī drusku jēdzīgākos veidos (piemēram, palasot par attiecīgo reliģiju vai sameklējot kaut kādu atklātu lekciju/sarunu/whatever), nevis tramvajā uzlienot ar "ooooo, tu esi tāda EKSOTISKA, tāpēc tev jāatbild uz maniem jautājumiem" (un es nedomāju, ka tas bija tas, ko penija domāja vai vispār jebkad darītu, es to skatu tīri hipotētiski)
Nu tipa tāpat kā, teiksim, es tramvajā nelienu cilvēkiem virsū ar jautājumu "ooooo, tev ir tik gara bārda, vai tu guļot viņu liec virs vai zem segas". Ja man šis jautājums tiešām šķiet svarīgs, tad es a) pajautāju internetā, kurš gribēs, tas atbildēs b) atrodu cilvēku, kuram ir šāda bārda, pavervelēju par citām lietām, un eventuāli droši vien nonāku līdz "sorry, pilnīgi stulbs jautājums, let me know if I'm out of line, bet man šausmīgi gribas zināt..."
Nu tb mana problēma ir par "uzsākt sarunu *tikai* tāpēc, ka tev ir interese par cilvēku kā par kaut ko eksotisku".
Nu, lūk, tas arī ir sociālais konstrukts, kas nav nemaz tik pašsaprotams kā normāls. Jo kāpēc gan lai nevarētu interesēties par cilvēkiem kā eksotiskiem? Uzsākt sarunu, ja ir seksuāla interese taču būtu ok? Un kāda vispār ir nozīme tam, ko tu galvā domā, kad uzsāc sarunu ar blakussēdētāju, kamēr vien nepārkāp kaut kādas nezināmas pieņemtās robežas?
Un? Tu man nupat pierādīji, ka 1) dažu cilvēku sociālie konstrukti citiem var nelikties kā "normāli", kas principā ir sociālā konstrukta definīcijas daļa (jautājums tikai par proporcijām) 2) ka tev šķiet normāli uzsākt sarunu iz sērijas "tev i hidžābs, ejam pisties", kas (manā sievietes pieredzē) absolūti lielākajā daļā gadījumu ir vienkārši derdzīgi - ar nelielām atkāpēm priekš tiem, kas laikus developē arī citu interesi, ne tikai seksuālu.
Doma par tevi kā par vienu no tiem derdzīgajiem tipiem, kam šķiet "normāli" uzsākt sarunu tikai seksuālas intereses dēļ, piezīmēsim, neuzlabo tēlu.
1) Un kā tu vari zināt, pie kuras proporcijas tu piederi?
2) Tai pašā laikā tas ir konstrukts, ko par normālu atzīst lielākā daļa. Protams, darot to daudz sociāli prasmīgākā veidā nekā tu iesaki. Kas šo aspektu padara vēl interesantāku ir tas, ka šī pati lielākā daļā DOMĀ, ka tas nav sociāli pieņemami, ka tas ir derdzīgi utt.
Šis ir pat vēl ļoti vienkāršs piemērs par to, ko mēs reāli darām un ko mēs apgalvojam, ko mēs darām, ir ļoti dažādas lietas. |
|
|