Man šķiet, ka generally robeža būtu novelkama starp "iedzimts" un "iegūts"
Nu tbš ja cilvēks norauj gripu, tad viņam iedod mājas režīmu un zāles, kamēr veselība atgriežas normālstāvoklī. Bet, ja cilvēks ir alerģisks, tā drīzāk ir biodiversitāte (hiperaktīva imūnsistēma), ko nevar "izārstēt" (nu tb "sēdi mājās un dzer klepuszāles" nav risinājums), bet var ar to sadzīvot, un hujviņzin, kādā brīdī tas genotips būs sasodīti noderīgs.

Teiksim, šizofrēnija ir kruts piemērs. Ja tās pamatā ir atšķirīgi prinicipi, pēc kuriem "saslēgtas" smadzenes (more diverse, less hub-oriented), tad tam ir acīmredzami mīnusi (nesakarīgas domas, lēnāks procesēšanas ātrums), bet ir arī plusi (lielāka izturība pret bojājumiem).
We conclude that people with schizophrenia tend to have a less strongly integrated, more diverse profile of brain functional connectivity, associated with a less hub-dominated configuration of complex brain functional networks. Alongside these behaviorally disadvantageous differences, however, brain networks in the schizophrenic group also showed a greater robustness to random attack, pointing to a possible benefit of the schizophrenia connectome, if less extremely expressed.
http://www.jneurosci.org/content/30/28/9477.full

Kā es vispār līdz tam aizrakos savulaik: saistībā ar fun fact, ka pastāv korelācija starp psih. slimībām un rakstniecību :)
However, being an author was specifically associated with increased likelihood of schizophrenia, bipolar disorder, unipolar depression, anxiety disorders, substance abuse, and suicide. In addition, we found an association between creative professions and first-degree relatives of patients with schizophrenia, bipolar disorder, anorexia nervosa, and for siblings of patients with autism. We discuss the findings in relationship to some of the major components of creativity.
http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/23063328

(No pēdējā saraksta es teiktu, ka šizofrēnija, bipolārisms, autisma spektrs ir "neirodiversitāte", bet anoreksija, atkarības un pašnāvība ir pazīme tam, ka grūti integrēties normālā populācijā - tb sekas, nevis cēlonis.)

Ja šizofrēnija tiek skatīta kā patoloģija, tad risinājums ir "sazāļot un neļaut vairoties, lai neizplata sliktus gēnus", bet, ja šizofrēnija tiek skatīta kā neirodiversitāte, tad risinājums ir "palīdzēt adaptēties un stimulēt priekšrocības, šitais genotips mums ir vajadzīgs".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Viena lieta, kas te šķiet prasās piebilst:

Piekrītot atziņai, ka minētie stāvokļi ir drīzāk ``atšķirība`` nevis ``trūkums`` joprojām noteikti ir vērts domāt par to, kā šos stāvokļus regulēt, kontrolēt, mainīt pēc pašu cilvēku ieskatiem. Dzimums ir atšķirība, nevis slimība, laikam triviāli. Tajā pat laikā spēt mainīt dzimumu ir labs rīks. Tas ir - ja cilvēkam pašam pie sevis kaut kas nepatīk, lai kas tas būtu - dzimums, imūnsistēmas statuss, redzes kvalitāte, kognitīvās spējas, dajebkas - viņam/ mums vajag rīkus un paņēmienus kā to pārtaisīt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, tas jau attiecas uz pilnīgi visiem - tas ir riktīgi kruta, ja cilvēks var sevi mainīt un uzlabot tā, kā pašam patīk un ir ērti dzīvot (ietverot arī dzīvošanu sabiedrībā)

Bet, ja mēs skatāmies uz, teiksim, šizoīdā spektra gļukiem kā uz "defektu", tad pareizā darbība būtu "vispirms normalizēt psihi un pēc tam skatīties, vai var vēl kaut ko uzlabot" (nu tb sabarot ar zālēm un pēc tam uzdāvināt siekalu savācēju). ja uz šiem gļukiem skatās kā uz neirodiversitāti, tad pareizā darbība būtu "saprast, kas tam cilvēkam galvā darās => palīdzēt tik galā ar negatīvajiem efektiem un izmantot pozitīvos"

Šaurais punkts droši vien ir tur, ka medicīniskā "normalizācija" ir diezgan labi attīstīta un lielākā daļa cilvēku eventuāli dabū zāles, kas ļauj viņiem funkcionēt kā normāliem cilvēkiem, kamēr neirodiversitātes pieņemšana un mēģinājums to integrēt bez "normalizācijas" ir baigais lēciens tumsā un droši vien pa vidu ciestu cilvēki, kuri pie "normalizācijas" būtu dzīvojuši labāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Uzsēdināt viņu uz smagajiem neiroleptiķiem like aminazīns, haloperidols jau daudz neatpaliek no lobotomijas. Jā viņš kļūst ``ērtāks``, sēž mierīgi. Bet nu var jau vienkārši piesiet, kā to starp citu 18-19gs psihiatriskajās klīnikās (cik nu tās var saukt par klīnikām) arī darīja.

Tā ka jā, adekvāta pieeja te būtu ``normalizācija pēc minimuma``, cik maz vien var, ja runa ir par nospiedošo/ nomācošo ``normalizāciju``, nu un (tas t.sk. ir arī lieta, ko daram mēs) dizainēt zāles tā, lai tās atstāj pēc iespējas mazāk neatgriezenisku bojājumu, ir pēc iespējas ``precīzākas``. Lielie neiroleptiķi ir šausmīgi rupjš rīks, cirvis pulksteņmehānismā.

Also jā vēl viens jautājums šo pieeju/ attieksmes maiņu sakarā ir - kā te izskatās sociopāti? Jautājums rodas sakarā ar citu, radniecīgu konceptu - virzīties prom no pieejas ``noziedznieks, sodīt`` uz pieeju ``slimnieks, ārstēt``, kas man arī šķiet vērtīgs koncepts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sociopātus ielikt par mediķiem, augstākā ranga vadītājiem, krīzes situāciju risinātājiem un politiķiem, tb profesijām, kurās tev vajag pieņemt lēmumus pēc utilitārisma principiem, nevis empātijas

pre-conditioning:
1) pārliecināties, ka cilvēks actually saprot un pieņem utilitārisma prinicipus, nevis ir iemācījies "labi ir darīt labi sev un savai ģimenei"
2) nodrošināt normālu PR servisu, t.i., nelikt sociopātam izmantot visu savu enerģiju, lai tēlotu empātiju cilvēkiem, kurus viņš ņihuja nesaprot

-> pieņemu, ka jau šobrīd augsti funkcionējošie sociopāti šajās profesijās ir diezgan biezā slānī, vienkārši viņi ir tā sačakarēti ar to, ka ir nemitīgi jādīlo ar cilvēkiem, kaut kas jātēlo un jāmēģina iznavigēt cauri dīvainām sociālām konvencijām & nesaprotamām emocijām, ka nepietiek enerģijas vienmēr pieņemt objektīvi labus lēmumus.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

OK, (1) tie būtu sociopāti ar iemācītu jeb emulētu empātiju, kas vienkārši nozīmē tās pārnesi no automātisma līmeņa uz apzinātu lēmumu līmeni.

(2) - nu jā, ir vietas, kur dati jāapstrādā/ lēmumi jāpieņem operējot (pie kam ātri un daudz) ar skaitliskiem rādītājiem un sabiedrisku formāciju līmenī, kur iztēloties atsevišķus cilvēkus, kas tās formācijas obv sastāda, procesu tikai bremzētu.

No šejienes secinājums - vajag jauktas komandas no augsti funkcionāliem sociopātiem + labi izglītotiem empātiem, viņi ir komplementāri. Papildinoši.

(Reply to this) (Parent)

Also tad ``neirodiversitātes`` koncepts ir precizējams šādi: katram atrast/ parādīt to darbības lauku, kurā viņa atšķirības kļūst par priekšrocību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

hmm, kaut gan ja atceras tos krutos cilvēkus, kas visu sasnieguši tieši pārvarot savas atšķirības/ ierobežojumus, šis ir strīdīgi....

(Reply to this) (Parent)

nu tas nebūtu īsti korekti, mazums kas, ja nu mazais sociopāts grib kļūt nevis par veselības ministru, bet par kvantu fiziķi, nevar jau iet pretī tam, ko cilvēks grib

bet, teiksim, katram diversitātes tipam saprast, kur ir viņa vājie punkti (uz kuriem uzspiežot var salauzt cilvēku) un kur stiprās puses, un informēt viņu par šiem faktiem + piedāvāt metodes, kā strādāt ar sevi

promska problēma lielā mērā ir (kā jau visā diversitātē)
1) ka tā lielā mērā ir problēmas risināšana "no ārpuses", tikpat tizli kā man stāstīt, kā būtu jādzīvo maziem melnādainiem bērniņiem, kas dzimuši ASV geto rajonā
2) pieņēmums, ka tie atšķirīgie cilvēki ir savā starpā vienādi (nu tipa "visi geji izturas sievišķīgi" vai "visas lesbietes ir feministes")

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vai ``visi krievi ir alkoholiķi`` , stereotipiskā domāšana as-is.

/nevar jau iet pretī tam, ko cilvēks grib/ jes, tikko uzrakstīju komentu, tā šo sapratu, sk. zemāk ko tu teici par ķirurgu ar Tureta sindromu, arī bezkāju skrējējiem un alpīnistiem utt.

(Reply to this) (Parent)

Tā jau runā, ka starp super CEO un jo īpaši wallstreet darboņiem sociopātiskais spektrs esot sastopams stipri biežāk, nekā vidēji populācijā.

(Reply to this) (Parent)

A kāpēc starpībai būtu jābūt starp iedzimts un iegūts?

Ja cilvēkam ir, nez smadzeņu disbalanss X kas rada simptomus Y, tad manuprāt galīgi nav svarīgi vai to ir radījuši viņa gēni, mehāniska trauma (piem audzējs kas fiziski saspiež atsevišķu smadzenes daļu), psiholoģiska trauma vai interesantas ķimikālijas; svarīgi ir (a) vai tas simptoms rada problēmas; (b) vai ārstēšana to funkcionalitāti tiešām spēj uzlabot (c) vai tas cilvēks vēlas to simptomu mainīt.

Līdzīgas diskusijas ir, piemēram, par kurlumu - kur vairumu cēloņus ir iespējams salabot (ja to dara laicīgi) bet ir kļuvis aktuāls jautājums vai tas ir uzskatāms par labojamu defektu vai cilvēka īpatnību, kuru vēlas saglabāt un sadzīvot; bet anyway tam risinājuma vajadzība (atšķirībā no medicīniskajām iespējām) nav principiāli atšķirīgs no tā, vai kurlums ir no dzimšanas vai iegūts pēc tam.

(Reply to this) (Parent)