A kāpēc starpībai būtu jābūt starp iedzimts un iegūts?

Ja cilvēkam ir, nez smadzeņu disbalanss X kas rada simptomus Y, tad manuprāt galīgi nav svarīgi vai to ir radījuši viņa gēni, mehāniska trauma (piem audzējs kas fiziski saspiež atsevišķu smadzenes daļu), psiholoģiska trauma vai interesantas ķimikālijas; svarīgi ir (a) vai tas simptoms rada problēmas; (b) vai ārstēšana to funkcionalitāti tiešām spēj uzlabot (c) vai tas cilvēks vēlas to simptomu mainīt.

Līdzīgas diskusijas ir, piemēram, par kurlumu - kur vairumu cēloņus ir iespējams salabot (ja to dara laicīgi) bet ir kļuvis aktuāls jautājums vai tas ir uzskatāms par labojamu defektu vai cilvēka īpatnību, kuru vēlas saglabāt un sadzīvot; bet anyway tam risinājuma vajadzība (atšķirībā no medicīniskajām iespējām) nav principiāli atšķirīgs no tā, vai kurlums ir no dzimšanas vai iegūts pēc tam.

(Reply to this) (Parent)