Jūlijs 28., 2015
| 01:49
If the child shows talent for inventing or grouping figures, the parents should neither check, nor praise it. They may laugh with it frankly, or show pleasure in what it has done, just as they show pleasure in seeing it well, or cheerful; but they must not praise it for being clever, any more than they would praise it for being stout. They should praise it only for what costs it self-denial, namely attention and hard work; otherwise they will make it work for vanity's sake, and always badly.
The Elements of Drawing, by John Ruskin
..kas mani reāli mulsina šajā citātā: no vienas puses, visi sarkanie karogi gaisā un "wtf is this shit", no otras, self-denial kaut kādā dīvainā veidā ir labas mākslas pamats, nu vai vismaz labas amata prasmes pamats, nu vismaz literatūrā točna ir kaut kāds lūzuma punkts, kurā tu tiec pāri savam ego un pievērs uzmanību tekstam, un fakin strādā ar tekstu, & man nav pilnīgi nekāda priekšstata, kā to iemācīt cilvēkiem, kas nāk uz literatūras kursiem/darbnīcām/whatever ar mērķi atklāt (un - optimālā versijā - paspodrināt) savu ego.
ctulhu droši vien būs komentārs par tēmu bet man šķiet, ka "fakin tikt galā ar savu ego" nav pazemība, ka tā ir atbrīvošanās no visas tās huiņas, kas tevī iekšā tevi ierobežo, pie tam tādā viltīgi pretīgā veidā, jo, protams, tas high, ko tu dabū no cilvēku apbrīnas un "wow, cik tu lieliski uzrakstīji, es tā nemācētu / es tā gribētu / vienkārši wow", ir ļoti adiktīvs iekš self-denial ir citi prieki, protams - prieks, ko tu dabū no tā, ka esi iekš flow, bet tad, kad tu tur esi, tu fakin raksti, nevis kaifo par to, cik labi rakstās un prieks no tā, ka tu esi to izdarījis - prieks, kas ir pārejošs, un pāriet tas vai nu nemierā "ko man tagad darīt tālāk riktīgi vajag kaut ko darīt ir jauna diena un tas vecais vairs neskaitās", vai arī aizslīd egocentriskajā "es taču esmu cilvēks, kas rakstīja tik labi"
un tas pēdējais, ļoti iespējams, arī ir daudzu nobrucienu pamatā; ja tu esi cilvēks, kas kādreiz-rakstīja-tik-labi, un tev tavs ego ir svarīgs, tu taču neiesi to apmainīt pret dienišķo "fuck, cik tas ir grūti, es nemāku rakstīt, labāk būtu pie zobārsta gājis, un kas tas vispār ir par sūdu, ko es-es-es!!! te esmu uzbliezis"
|
Comments:
es nezinu par rakstīšanu, bet tas labi redzams pludmalē, kur cilvēki būvē smilšu pilis. pieaugušie tās būvē tikai dēļ rezultāta, lai iesaistītu bērnus un lai būtu labi vecāki, un tās izskatās tizli. dažkārt viņi būvē tās sava prieka pēc, un tās jau izskatās labāk. bērni tās būvē, lai izbaudītu procesu, nedomājot par salīdzināšos ar citām pilīm un par atzinību, un tās izskatās ģeniāli.
mhm. pēdējā rindkopa ļoti trāpīga.
Es izlasīju "domāt par sevi kā sociuma gaļu", vai man ir problēma?
Also, +1.
Man izskatās, ka te ir runa vienkārši par domāšanas - interešu virzienu jeb precīzāk pielikšanas punktu. Jā, atslēgfrāze ir ``sava prieka pēc``, kā minēts augstāk. Šito dabū redzēt arī, piemēram, tajās pašās skolēnu olimpiādēs. Ir tāds efekts: No perifērijas nākuši gudri jaunieši ar pirmo reizi bez speciālas gatavošanās noceļ pirmās vietas, bet pēc tam nākamajās reizēs viņiem tik labi vairs neiet. Iespējamais skaidrojums: sākumā viņi vienkārši raksta ko zina un risina lietas kā prot. Un viss. Vēlāk viņi dabū priekšstatu, ka tā ir sacensība, par attieksmi pret uzvarētājiem, iepazīstas ar citiem. Sasniedzamais rezultāts vairs nav tikai un vienīgi atrisināt interesantu problēmu (kas jau nu bija uzdevumos), bet ``sasnietgt rezultātu``, tas ir, dabūt tās godalgas un parādīt sevi attiecībā pret citiem. Un vot šitas viss tad arī ir bremzējošā huiņa. Falšais intereses/ aktivitātes pielikšanas virziens. Tas pats, piemēram, ar konstantīnu Novosjolovu, grafēna atklājēju. Viņi vienkārši niekojās ar grafītu un līmlenti. Prikola pēc. Vai var dabūt vēl plānākas kārtiņas? Interesanti taču. Un viss. Līdz ar to, es teiktu, ka tas nav self-denial (lai arī no ārpuses tas tā izskatās), bet tīra interese jeb darīšana-savam-priekam. Kā nezaudēt? Man sanāk - nevis aizmirst vai aizliegt sevi, bet kāreiz aizmirst citus. Atrubīt socializāciju. Ne tādā ziņā, ka atrubīt empātiju un pārstāt reaģēt uz SOS un citiem palīdzēt, bet tādā ziņā, ka pārstāt domāt par sevi kā sociuma daļu jeb precīzāk, pārstāt domāt par to, ko citi par tevi domā. Pārstāt domāt par to, kā tu izskaties attiecībā pret citiem. |
|
|