Nudien ceru, ka lielais vairums cilvēku tomēr arvien vairāk skumst par to, ka tekstu nav vai par to, ka tie ir sūdīgi, nevis par to, ka tajos ir par maz vienkājainu afrolezbiešu:))

(Reply to this) (Thread)

Yeah, well, šeit arī ir problēma

Labs teksts tomēr paplašina uztveres/domāšanas robežas, un diversitāte ir viena no šīm robežām - tātad, lai arī tekstā nav obligāti jābūt diversitātei, lai tas būtu labs, laba literatūra *kopumā* iet roku rokā ar diversitāti

Un papildproblēma: ja auditorija pieprasa "labu literatūru, tikai tādu, kurā nav citu rasu cilvēku, dažādas dzimuma/dzimtes/seksualitātes versijas, un pilnīgi noteikti ne vienkājainu, pusaklu vai garīgi slimu cilvēku (pēdējie drīkst būt tikai kā ļaunie tēli)", un izdevēji to zina un ar šīm prasībām rēķinās, tad rezultātā ļoti daudz labu ideju paliek nerealizētas/neizdotas, jo tur taču tā vienkājainā afroamerikāņu lesbiete, tādu literatūru mums nevajag.

Case in point: šobrīd man ir 1 gab. melnraksts, kas (tuvākajā laikā) netiks novests līdz gatavībai, jo "mūsu lasītājs to nesapratīs" un 1 gab. melnraksts, kas, visticamāk, sākotnēji tiks palaists angliski (kaut kādā formā), līdzīgu iemeslu dēļ.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Varbūt nostrādā tāds mehānisms - sākotnēji tauta noreaģē uz ``tas ir eksotiski`` un ielasās. Pēc tam jau ir domāšanas robežu paplašināšana, ko dod pats teksts. Ir ticami, ka cilvēkiem patīk neparastais/ nepierastais. Iebarot viņiem domājamo caur neparasto.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

uz to es te arī ceru. :)

(Reply to this) (Parent)

Kaut kā sķiet, ka pārlieku esi apsēsta ar diversitāti tikai un vienīgi seksuālo preferenču kontekstā, tas ir tā pārāk šauri, manuprāt. Un auditorijas pieprasījums jau sen neko nenosaka, nevajag balstīties pērnā gadsimta sākuma/vidus mārketingos. Pat tad auditorija neko īsti nepieprasīja nevar auditorija pieprasīt matriksus vai poterus, kamēr tie nav kādam galvā izšķīlušies, ja tā ļoti vienkāršo.

Manuprāt, viss ir daudz vienkāršāk - maza valoda, mazs tirgus, mazas naudas, maz rakstnieku, ļoti maza iespēja, ka kāds uzrakstīs ko ļoti cienījamu, proti, pat pasaules līmenī ļoti, ļoti viduvējš darbs šeit ir izcils uz kopējā fona. Ar visa veida diversitāti šito aizlāpīt nevar un nekad nevarēs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man šķiet, ka tu nolasi no mana ieraksta kaut ko tādu, kas tur totāli nav rakstīts. Bet varbūt tu ieraugi vārdus "cita seksualitāte" un iestājas kaut kāds brain freeze, nevar jau zināt.

Case in point, cilvēki, ar kuriem es runāju, actually ir no Somijas/Zviedrijas/Islandes, tā nav kaut kāda amurika, tās ir valstis, kurās normāla grāmatu tirāža ir līdzīga LV apstākļiem.
Kamēr ar problēmu "šitais gabals ir pārāk dīvains - nevis SLIKTS, bet DĪVAINS -, lai to izdotu mans izdevējs" bija saskārusies autore no Krievijas. Liels tirgus, daudz naudas, daudz rakstnieku.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par Somiju, Zviedriju un Islandi neko nemāku teikt, lai gan domāju, ka tur cilvēki var rakstīt arī sava prieka pēc, īpaši nesatraucoties, par ko rīt putru pirks, taču par Krieviju - jā, daudz visa kā, gan jau, ka arī visādu sevišķi puritānisku izdevēju, taču tur izdod, piemēram, Peļēvinu un Sorokinu bez jebkādas īpašas aiztures un ir ļoti mazticams, ka konkrētā autore uzblieza ko riktīgi dīvaināku, kas pie reizes būtu labs darbs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pie situācijas, kurā viņa ir publicējusi vairākas grāmatas pie lielajiem izdevējiem, pieņemu, ka arī "dīvainais" darbs bija gana labs (nu tb gan jau ka, ja tas teksts būtu bijis slikts, tas būtu noraidīts ar "sorrī, slikts", nevis "sorrī, nepareizā tematika/ievirze").

Latvji jau arī raksta savam priekam, tikai tas prieks ir tāds... nu, prognozējams.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par šo kaut kad sanāca padomāt sensenos laikos, kad tika runāts par to, ka, pavei, padomju latvieši sarakstījuši vairāk visa kā un produktīvāk, nekā trimdas latvieši. Nu nav tā, ka var cerēt uz diktu rezultātu literatūrā, ja dzinulis ir tikai un vienīgi tā grafomānija, kas paliek pāri pēc pilnas darbadienas kādā rūpnīcā roltona saujas nodrošināšanai. Nudien neko par to nezinu bet nez vai pilnas slodzes rakstnieks latviešu valodā var sevi garantēti nodrošināt ar tiem pašiem kādiem 10000EUR gadā. Vai var tomēr? Lai man piedod visa veida stājgrafiķi, piemēram, taču gana labu romānu uzrakstīt nav gluži tas pats, kas uzmālēt kaut ko, kas labi kādā interjerā iederas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Sorrī, bet kategorija "pilnas slodzes rakstnieks, kas raksta to, ko grib" dabā nepastāv, nevienā valstī. Un to saka cilvēks, kas principā ir gatavs pieļaut to, ka eksistē laumas un nāriņas :)

Rakstieki vispār ir iedalāmi
- tajos, kas ir angažēti (vai nu valsts, kā padomju savienībā, vai izdevēja) un attiecīgi raksta nevis to, ko grib, bet to, ko liek (mēģinot tur iešmugulēt kaut ko no sirds)
- tajos, kam ir citi ienākumu avoti (attiecīgi uzkrājumi/mantojums/dzīvesbiedrs, vai arī darbs, kuru viņi dara - labākajā gadījumā darbs ir saistīts ar rakstīšanu, bet tā NAV rakstīšana, tāpat kā mūziķim koncerts nav jaunu skaņdarbu komponēšana)
- tajos, kas dzīvo uz vai zem iztikas minimuma un tipa raksta, un, zini, doma "es nezinu, ko es rīt ēdīšu, makaroni laikam jau beigušies" nav īpaši iedvesmojoša

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Protams, ka neko par to nezinu, taču vai tiešām ir tā, ka tik traki ar tiem izdevējiem, ka šie uztiepj sižetu un visu šito "galvenais labais varonis balts heteroseksuāls vīrietis vecuma grupā no 27 līdz 35, fiziski labi attīstīts un nordiska rakstura"?:))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Awwww, diskusijas formāts "unpy izliekas par idiotu, lai citi varētu paspīdēt ar savu gudrību", nevajadzēja jau manis dēļ tā censties :)

LV izdevēji parasti šito nedara (jo vienkārši nafig nav izdevīgi tik daudz krāmēties, lai pasūtītu tipu), lielajos tirgos, jā, izdevēji tā dara. Piemēram, tajā lekcijā, ko es klausījos, bija teksts par to, ka vienu brīdi YA (t.i., young adults) SFF kategorijā nebija diversifikācijas, sociālajos tīklos notika kampaņa DiversifYA, rezultātā tagad YA SFF kategorijā vienkājainu afroamerikāņu lesbiešu kā negrieztu suņu (protams, tur ir problēmas, bet nu vismaz ir, ar ko strādāt).

Case study Latvijā:
- džeks ir uzrakstījis romānu, kurā ir all-male cast (kas vispār ir problemātiski, ja attiecīgajā jomā meitenes principā eksistē un ne maz)
- redaktors palūdz ieviest romantisko līniju, džeks nopūšas un mēģina stāstā ieviest džusi
- es viņam saku, nahren tev džusi, normāls gay romance, kas, protams, ir lielisks jociņš, "nēēē, viņi to nesapratīs".
Bet nu labi, būs mums diversitāte, t.i., kaut kāda tizla, pēdējā brīdī piedomāta beibe, kurai nav nekādas citas nozīmes sižetā kā vien būt par drāžamzaķi. Kur problēma? Nekur.

Jā, ja viņiem piedāvā romānu, kurā viens no galvenajiem varoņiem ir bez kājām, darbojas visu vecumu varoņi, ir gender-neutral varonis un grūtniece sit zombijus, tad neviens nesaka "davaj pataisi visu normālu", bet saka "ok, šito mēs gribam izdot, jo tas ir lieliski uzrakstīts, un sūds par to, ka iegāzīsimies ar cipariem".
Bet, ja es šo tekstu būtu piedāvājusi nevis gatavu, bet kā vienu no vairākām idejām, es galīgi neesmu pārliecināta, ka tā tiktu izvēlēta kā pirmā no iespējamajām versijām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Paldies, tiešām interesanti un, starp citu, banāns bieži vien ir tikai banāns, proti, man tik tiešām nav pilnīgi, nu tā, ka absolūti nekādas izpratnes nedz par rakstniecību, nedz par izdevējdarbību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es vairāk par pārspīlējumu jautājumā uzšuvos, bet tas i sīkums, water under the bridge :) man jau arī patīk kasīties (tb pati kaut ko sāku saprast diskusijas gaitā)

(Reply to this) (Parent)

Ieraksts un šis komentārs man atgādina bērnību, tikai komjauniešu vietā nu ir vienkājainā afroamerikāņu lesbiete (c). Izskatās, ka aplis ir veiksmīgi noslēdzies.

Pofig, ka nav tekstu (vai arī tie ir pietiekoši labi paslēpti no nepiederošo acīm), lai pat tādam lasīšanas un grāmatu maniakam kā man praktiski nekas pēdējos gados latviski nav nācis klāt, lai arī grāmatas pērku regulāri, t.sk. SFF (šodien pat pastā izņēmu stāstu izlasi "The best of Connie Willis").

Reālajā pasaulē es esmu pietiekoši cinisks un man ir pie kājas tie paši Tunisijas slaktiņa upuri, bet lasot es varu iejusties arī vienkājainās afroamerikāņu lesbietes (c) ādā, protams, ja tā pasaule (neatkarīgi no literatūras žanra) un stāsts paņem, no problems, svarīgi ir tas, kā ir uzrakstīts.

Literatūra kā (padomju) jaunatnes (un ne tik vairs jaunatnes) audzināšanas rīks. Zārkā un baltās čībiņās to redzēju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es nedomāju, ka diversitāte būtu "audzināšanas" rīks, drīzāk simptomātika. Ne tikai literatūrai, bet attiecīgajai sabiedrībai kopumā. Nu tb "normāls cilvēks ir baltais, pieder mažoritārajai tautībai, heteroseksuāls/-a, bez redzamiem fiziskiem defektiem, bez būtiski traucējošiem mentāliem defektiem", un, ja cilvēks domā "hei, a kā būtu uzrakstīt par geju/krievu/invalīdu/šizofrēniķi", tad tas vairs nebūtu stāsts par "parastu cilvēku, kas dzīvo normālu dzīvi", tas būtu stāsts par The Geju/Krievu/Invalīdu/Šizofrēniķi".

Un jā, būtu stulbi rakstīt stāstu par The Geju/Krievu/Invalīdu/Šizofrēniķi tikai tādēļ, lai dabūtu diversitātes punktus. Bet runa jau ir par to, ka pietrūkst spējas rakstīt par šīm "neredzamajām" grupām, neuztverot viņu atšķirības kā vienīgo definējošo un stereotipizējošo faktoru.

(Reply to this) (Parent)