Es nedomāju, ka diversitāte būtu "audzināšanas" rīks, drīzāk simptomātika. Ne tikai literatūrai, bet attiecīgajai sabiedrībai kopumā. Nu tb "normāls cilvēks ir baltais, pieder mažoritārajai tautībai, heteroseksuāls/-a, bez redzamiem fiziskiem defektiem, bez būtiski traucējošiem mentāliem defektiem", un, ja cilvēks domā "hei, a kā būtu uzrakstīt par geju/krievu/invalīdu/šizofrēniķi", tad tas vairs nebūtu stāsts par "parastu cilvēku, kas dzīvo normālu dzīvi", tas būtu stāsts par The Geju/Krievu/Invalīdu/Šizofrēniķi".

Un jā, būtu stulbi rakstīt stāstu par The Geju/Krievu/Invalīdu/Šizofrēniķi tikai tādēļ, lai dabūtu diversitātes punktus. Bet runa jau ir par to, ka pietrūkst spējas rakstīt par šīm "neredzamajām" grupām, neuztverot viņu atšķirības kā vienīgo definējošo un stereotipizējošo faktoru.

(Reply to this) (Parent)