Ieraksts un šis komentārs man atgādina bērnību, tikai komjauniešu vietā nu ir vienkājainā afroamerikāņu lesbiete (c). Izskatās, ka aplis ir veiksmīgi noslēdzies.

Pofig, ka nav tekstu (vai arī tie ir pietiekoši labi paslēpti no nepiederošo acīm), lai pat tādam lasīšanas un grāmatu maniakam kā man praktiski nekas pēdējos gados latviski nav nācis klāt, lai arī grāmatas pērku regulāri, t.sk. SFF (šodien pat pastā izņēmu stāstu izlasi "The best of Connie Willis").

Reālajā pasaulē es esmu pietiekoši cinisks un man ir pie kājas tie paši Tunisijas slaktiņa upuri, bet lasot es varu iejusties arī vienkājainās afroamerikāņu lesbietes (c) ādā, protams, ja tā pasaule (neatkarīgi no literatūras žanra) un stāsts paņem, no problems, svarīgi ir tas, kā ir uzrakstīts.

Literatūra kā (padomju) jaunatnes (un ne tik vairs jaunatnes) audzināšanas rīks. Zārkā un baltās čībiņās to redzēju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es nedomāju, ka diversitāte būtu "audzināšanas" rīks, drīzāk simptomātika. Ne tikai literatūrai, bet attiecīgajai sabiedrībai kopumā. Nu tb "normāls cilvēks ir baltais, pieder mažoritārajai tautībai, heteroseksuāls/-a, bez redzamiem fiziskiem defektiem, bez būtiski traucējošiem mentāliem defektiem", un, ja cilvēks domā "hei, a kā būtu uzrakstīt par geju/krievu/invalīdu/šizofrēniķi", tad tas vairs nebūtu stāsts par "parastu cilvēku, kas dzīvo normālu dzīvi", tas būtu stāsts par The Geju/Krievu/Invalīdu/Šizofrēniķi".

Un jā, būtu stulbi rakstīt stāstu par The Geju/Krievu/Invalīdu/Šizofrēniķi tikai tādēļ, lai dabūtu diversitātes punktus. Bet runa jau ir par to, ka pietrūkst spējas rakstīt par šīm "neredzamajām" grupām, neuztverot viņu atšķirības kā vienīgo definējošo un stereotipizējošo faktoru.

(Reply to this) (Parent)