homo_sapiens ([info]homo_sapiens) rakstīja,
@ 2009-11-14 20:41:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
līdzsvars
parunājāmies ar vienu meiteni, un viņa man izstāstīja, ka zinot puisi, kurš esot paliatīvais slimnieks, bet pats to nenojaušot. teicu, ka es gan gribētu zināt, ja būtu nedziedināmi slima, jo tad dzīvotu savādāk.
un tad aizdomājos - laikam tādā gadījumā sanāk, ka šobrīd man ir tāda dzīve, kādu nevēlos, lai gan tā īsti neliekas..

nesaprotu, cik daudz laika būtu pieļaujams tērēt rūpēm par nākotni (ņemot vērā, ka nevaru būt droša, vai rīt būšu dzīva) un cik - tagadnes izbaudīšanai (pieņemot, ka var gadīties nodzīvot arī līdz 100 gadiem, un tad tā kā negribētos mājot zem tilta).

zinu tikai to: ja es kādu rītu nepamostos, tad gribētos, lai vismaz iepriekšējā diena būtu pavadīta laimīgi, nevis sēžot un zubroties vai nedarot neko.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

Re: viena no manām top 10 tēmām
[info]sofia
2009-11-15 17:20 (saite)
kā nu kuram. vienam bailes, citam pienākums..
bet kopumā laikam jau tas, ka zinot katrs sāk dzīvot sev, bet nezinot tomēr domā par visiem citiem - draugiem, vecākiem, pasniedzējiem, kolēģiem..

vsp baigais paradokss - jo mēs jau tāpat esam egoisti savā būtībā, un gribam būt vēl lielāki egoisti. bet saprāts apstādina.

p.s. vēl ienāca prātā - sekas apstādina. jo galu galā kkad jau visa sāvārītā putra būs jāizstrebj.. kad sekām nav nozīmes, viss rādās citā gaismā, gan jau citi tiks galā [atkal egoisms..]

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?