līdzsvars
parunājāmies ar vienu meiteni, un viņa man izstāstīja, ka zinot puisi, kurš esot paliatīvais slimnieks, bet pats to nenojaušot. teicu, ka es gan gribētu zināt, ja būtu nedziedināmi slima, jo tad dzīvotu savādāk.
un tad aizdomājos - laikam tādā gadījumā sanāk, ka šobrīd man ir tāda dzīve, kādu nevēlos, lai gan tā īsti neliekas..

nesaprotu, cik daudz laika būtu pieļaujams tērēt rūpēm par nākotni (ņemot vērā, ka nevaru būt droša, vai rīt būšu dzīva) un cik - tagadnes izbaudīšanai (pieņemot, ka var gadīties nodzīvot arī līdz 100 gadiem, un tad tā kā negribētos mājot zem tilta).

zinu tikai to: ja es kādu rītu nepamostos, tad gribētos, lai vismaz iepriekšējā diena būtu pavadīta laimīgi, nevis sēžot un zubroties vai nedarot neko.