nothing but the sky
Recent Entries
1/6/12 07:52 pm
Beidz klausīties Autor de Lucie. Nopērc pieklājīgu somu. Nopērc ziemai piemērotus apģērbus. Vismaz 2 gab. Ieej veikalā un nopērc. Beidz salt un valkāt atbaidošas pufaikas. Protams, nekas neizdodas...Mans skapis ir nelietis. Kad atveru tā durvis, drēbju kaudzes gāžas man uz galvas, tomēr maitas gabals nekad mani nebombardē ar kaut ko reāli mugurā uzvelkamu.
Šodien uz ielas saskatījos ar tādu pavecāku vīrieti, un pēdējā laikā tas ir bijis vienīgais flirts, kas man nav licis iekšēji saviebties. Tā vietā, lai kāri blenztu, viņš visnotaļ jauki un silti uzsmaidīja. Biju apburta.
Vispār, ejot pa ielām, es pēdējā laikā sāku kļūt par pārlaimīgu joceklību. Es uzsmaidu suņa saimniecei, kuras dzīvnieks no veikala mājās nes savu barību pats- zobos. Es smaidu tāpat vien- pie sevis. Varbūt manī ir iemiesojusies kāda kripatiņa ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
chimeras- atceros, pirms Ziemassvētkiem redzēju viņu ejam pa Galeriju Centrs uz Citadeles pusi, tik apburoši smaidām savā nodabā, ka negribējās nemaz traucēt.
chimeras- atceros, pirms Ziemassvētkiem redzēju viņu ejam pa Galeriju Centrs uz Citadeles pusi, tik apburoši smaidām savā nodabā, ka negribējās nemaz traucēt.Citādāk- dzīve paiet. Tik-tak.
Citādāk- man beidzot būs vakara seriāls (Revenge jaunā sērija) un pēc tam duša, un pēc tam bezdomu izplatījums. Tik-tak.
1/5/12 09:52 pm
mufs iedvesmota, vakarā nokritu pie televizora un noskatījos (jau kuro reizi) Bridget Jones's Diary. Atguvu iedvesmu būt neprecētai un resnai- precīzāk izsakoties- nomainīt gultasveļu un novīlēt nagus. Man patīk tie brīži, kad kārpos ārā no mājas kultūrslāņa- no nemazgātas matu ligzdas, no sejas, kas pārāk sen nav redzējusi skrubi, no nagiem, kas aizlaisti pašplūsmā. Tādos brīžos es gandrīz varu noticēt savai eksistencei, tam, ka dzīvoju- pašlaik, te, rītdien autobusa (vai kādā citā) pieturā.1/5/12 10:04 am
Ir labās un sliktās ziņas. Kā vienmēr. Varbūt kādreiz es uz šo gada sākumu atskatīšos kā uz kaut ko romantisku un agrāk nenovērtētu, rakšu alas pagātnē kā Virdžīnija Vulfa vai Marsels Prusts, meklējot neizdzīvoto laiku. Viens gan ir skaidrs- nevaru sūdzēties vismaz par bezmiegu. Bitnera balzāms kapsulās ir mani padarījis mierīgu un miegainu. Un arī vīruss laikam lēnām atkāpjas, slinki un negribīgi kā gliemezis. Kad sākas ziemas izpārdošanas veikalos? Varbūt tas būtu stimuls kaut ko iegādāties. Ir pelēks rīts. Tik pilnasinīgi pelēks. Dziļi, pašpietiekami iegrauzies savā pelēcībā. Varētu beidzot sākt dzīvot. Šis ir tas brīdis. Tomēr es neesmu radusi dzīvot. Kā nomest 2 pa svētkiem uzņemtos kilogramus- man pie veikala ieejas jautā kaimiņiene. Beigās viņa saka, ka mums- sievietēm ap trīsdesmit un bez vīru/bērnu potenciāla vajadzētu iet vienai pie otras ciemos, dzert kafiju un pieēsties līdz ūkai, jo ko tad lai citu dara ar šo dzīvi... Tad mēs kļūtu resnas un... Interesanti, kādas vēl? Droši vien kaut kādas ar aizsmērētu realitātes izjūtu.1/2/12 11:01 am
Savādi, ka nekas nav mainījies- es šorīt domāju. Kaimiņu malkas grēdas aizvien vēl šķībi slejas gar žogmali un hortenziju izkaltušās ziedgalvas lēni trīsuļo vējā. Vienīgi ir tāda smalka sniega atblāzma zālē, kraukšķīga un trausla. Kā viegls, tikko jūtams pieskāriens.Biju negaidītā un neplānotā vizītē Liepājā. Atgriežoties māja bija izsalusi un kaķis izbadējies un neirotisks (daudz, daudz neirotiskāks kā parasti). Beidzot izgulējos. Izmazgāju kafijas kannu. Sēžu visbiezākajā džemperī.
Man vēl acīs nedaudz ieēdušās Latvijas viegli sarmas skartās ainavas pa autobusa logu. Kaut kur starpslāņos. Kāds pagalms ar traktoru, skaistu ābeļdārzu un mazu zēnu, kas skraidelē viens pats. Un tā meitene Liepājas stacijā, kad stundu gaidīju autobusu. Ierāvusies sēdeklī un ar plaukstu aizsegusi seju, kuru klāja savādi plankumi. Neaizšņorētos zābakos. Tomēr šis stāsts ir bez morāles. Bez pēcvārda. Bez kopsavilkuma. Tu vienmēr esi apviļāts. Nedaudz vai nedaudz vairāk. Un dzīve vienmēr ir tur ārā.
12/29/11 03:01 pm
Izveseļojies. Aizej iepirkties. Nopērc sev pelēku džemperi un biezas zeķbikses. Un kādu pieklājīgu somu beidzot. Ļauj, lai dzīve skalojas tev gar potītēm. Galu galā tam, vai tu esi vai neesi iekrampējusies karuseļa sēdeklī, nav nekādas nozīmes. Kādudien tu attapsies, kaut kad janvārī, februārī vai martā, ka pēkšņi esi kļuvusi caurspīdīga, un viss šis ūdens- atkušņa peļķes un kailo koku ķeburi- tev vienkārši līst cauri. It kā tevis te nemaz nebūtu. Tā notiek katru gadu. Tu zini.12/29/11 02:23 pm
Katrreiz, kad kārtējoreiz noskatos visus Gredzenu pavēlniekus pēc kārtas, mani pārņem sajūta, ka esmu atkal atcerējusies īstās dzīves vērtības jeb to, ko es patiesībā vēlos. Tomēr šī sajūta vienmēr ir viegli plīvojoša un izgaistoša, kā mirāža, kā asfalts karstā vasaras dienā, virs kura dejo izgarojumi. Man mutē paliek tikai savāda, nesaprotama pēcgarša, kas lēnām izplēn pelēko dienu seriālā. Tad es sevi mierinu ar tādu naivu un muļķīgu domu, ka kādreiz dzīvē pienāks īstais pagrieziens vai atnāks īstais cilvēks, un visas nejaukās un nodevīgās šaha figūras sastumsies atpakaļ uz saviem lauciņiem. Tomēr bez šīs domas man nebūtu nekā.12/26/11 01:12 pm
Es esmu tāda, kāda es esmu. Viss ir tāds, kāds tas ir. Ne vairāk un ne mazāk. Šejiene. Saule, kas jau no paša rīta izskatās rietoša. Kailie koki. Vētra. Decembris. Ziemassvētki. +10°C.(Nākotnē nekas nav ierakstīts, atsprausts, atzīmēts. Nav nekā Liela un Īsta, uz ko cerēt. Ir tikai Viss Šis. Tas, kā tu elpo, un tavi mati ir saņemti pakausī. Degošas malkas sprakšķi no krāsns. Daudz. Tomēr ne pietiekoši.)
12/24/11 11:36 pm
Katru gadu Ziemassvētkos es novecoju (vai pieaugu- kā uz to skatās). Reizēm pietrūkst tās bērnišķīgās sajūtas, kad tu ar nepacietību gaidi, kas slēpsies zem iesaiņojuma papīra vai kā šogad garšos kāposti. Tas viss ir zudis. Tagad katru gadu uzkrīt kādas dīvainas pieaugušo dzīves reālijas, kas absorbējas ar savādu vieglumu un vienkāršību. It kā tā tam būtu jābūt. Kā gliemežnīcas spirāle. Visa šī dzīve. Uz riņķi līdz tumsai. Dažreiz es ar izbailēm iedomājos, ka pienāks brīdis, kad tavi vecāki jau būs veci. Patiešām veci. Un tu- patiešām un nenoliedzami pieaugusi, bez jebkāda atkāpšanās ceļa. Un mūžam viena kā planēta izplatījumā savā loģiskajā, bet bezjēdzīgajā orbītā. Nepārprotiet, mans noskaņojums ir visnotaļ labs, esmu garšīgi paēdusi un nejūtos ne veca, ne resna. Varbūt labāk būtu otrādi. Vienmēr kaut kā citādi. Man nekā netrūkst un nepietrūkst, tomēr tai pat laikā- viss.Powered by Sviesta Ciba