Mans skapis ir nelietis. Kad atveru tā durvis, drēbju kaudzes gāžas man uz galvas, tomēr maitas gabals nekad mani nebombardē ar kaut ko reāli mugurā uzvelkamu.

Šodien uz ielas saskatījos ar tādu pavecāku vīrieti, un pēdējā laikā tas ir bijis vienīgais flirts, kas man nav licis iekšēji saviebties. Tā vietā, lai kāri blenztu, viņš visnotaļ jauki un silti uzsmaidīja. Biju apburta.

Vispār, ejot pa ielām, es pēdējā laikā sāku kļūt par pārlaimīgu joceklību. Es uzsmaidu suņa saimniecei, kuras dzīvnieks no veikala mājās nes savu barību pats- zobos. Es smaidu tāpat vien- pie sevis. Varbūt manī ir iemiesojusies kāda kripatiņa chimeras- atceros, pirms Ziemassvētkiem redzēju viņu ejam pa Galeriju Centrs uz Citadeles pusi, tik apburoši smaidām savā nodabā, ka negribējās nemaz traucēt.

Citādāk- dzīve paiet. Tik-tak.

Citādāk- man beidzot būs vakara seriāls (Revenge jaunā sērija) un pēc tam duša, un pēc tam bezdomu izplatījums. Tik-tak.