Katru gadu Ziemassvētkos es novecoju (vai pieaugu- kā uz to skatās). Reizēm pietrūkst tās bērnišķīgās sajūtas, kad tu ar nepacietību gaidi, kas slēpsies zem iesaiņojuma papīra vai kā šogad garšos kāposti. Tas viss ir zudis. Tagad katru gadu uzkrīt kādas dīvainas pieaugušo dzīves reālijas, kas absorbējas ar savādu vieglumu un vienkāršību. It kā tā tam būtu jābūt. Kā gliemežnīcas spirāle. Visa šī dzīve. Uz riņķi līdz tumsai. Dažreiz es ar izbailēm iedomājos, ka pienāks brīdis, kad tavi vecāki jau būs veci. Patiešām veci. Un tu- patiešām un nenoliedzami pieaugusi, bez jebkāda atkāpšanās ceļa. Un mūžam viena kā planēta izplatījumā savā loģiskajā, bet bezjēdzīgajā orbītā. Nepārprotiet, mans noskaņojums ir visnotaļ labs, esmu garšīgi paēdusi un nejūtos ne veca, ne resna. Varbūt labāk būtu otrādi. Vienmēr kaut kā citādi. Man nekā netrūkst un nepietrūkst, tomēr tai pat laikā- viss.