Ir uzsnidzis, un manās kailajās plūmēs ielipušas neskaitāmas ūdenslāses. Nomainīju mūziku. Atkal sapņoju par rītu, kurā būtu iespējams pamosties viegli un mierīgi, un viss apkārt būtu tīrs, sakārtots un neuzbāzīgs (un mans skapis tukšs). Nebūtu nekur jāsteidzas. Nekas jāpaspēj. Un debesis skalotos kā jūra- bezgalīgi, mūžīgi.