nothing but the sky

1/16/12 02:01 pm

Nekā nav. Es guļu gultā un ļauju grāmatas lapām slinki šķirties starp maniem pirkstiem. Aiz loga stoiciski stāv mana vecā tūja, pieķepusi ar baltu sniegu. Es dzeru jau kuro tējas krūzi un esmu apēdusi vairākus apelsīnus. Iesnas ir nedaudz mazinājušās, tomēr es skaidri- cauri visam savam ķermenim- jūtu, ka esmu slima. Manās rokās nav spēka, manā galvā ir dīvainas, tumšas aizas. Es eju pa plānu un drebelīgu ledu. Tikai grāmatas lapas turpina klusi šķirties, sausas, raupjas lapas. Bija jābūt kaut kam vēl- kā caur miglu līdz manai galvai nāk kāda doma- kādam vēl. Vienmēr tā sajūta, ka pietrūkst kāda būtiska fragmenta, puzles gabaliņa. Tomēr nav. Es guļu iekšā nedēļā, izplūdusi kā noasiņojusi ziemā rietošā saule. Man apkārt skalojas mieles un atlupušas identitātes kā vecas krāsas plēksnītes. Es esmu jebkura.

• +

1/15/12 01:25 pm

Manas rokas smaržo pēc gurķiem un apelsīniem. Tāda svaiga smarža. Dzīvot vai mirt, tāds ir šodienas jautājums. Ticamāk, protams, vienkārši slimot. Skatos Klēras D. lēkmes. Es būšu viena visu mūžu, vai ne?- viņa jautāja vienā no sērijām. Mēs abas domīgi iepletām acis un vairāk neko nesacījām.

• 7
• +

1/15/12 10:47 am

Un lēni kūp skursteņi, gremojot mūžsenas, mums neaizsniedzamas pārdomas (par Īsto Dzīvi).

• +

1/15/12 10:38 am

Pasaule ir pūkaina un debesis pelēkzilas. Vairāk neko varētu arī nevajadzēt.

• +

1/14/12 11:15 pm

Sniegā vilcieni slīd tik klusi. Apledojuši, apskretuši vilcieni. Caur tukšiem, tumšiem mežiem. Vai ir kaut kas mūžīgs? Vai ir kaut kas glābjams?

• 7
• +

1/14/12 11:06 pm

Visi tie koki, kas ik dienu iziet caur manu sistēmu kā ūdensglāzes. Visas tās debesis. Visas tās nekad nenodzīvojamās dzīves. 

• +

1/11/12 12:31 pm

Atradu veselu vienu suši lapu. Būs pusdienas.

• +

1/10/12 06:56 pm

Gribētos vienmēr būt. Iekšā šajā čaulā. Eksistencē. Vienmēr būt iekšā. Jo ir tik jocīgi izkrist ārā.

• +

1/10/12 09:10 am

Ļoti skaists gandrīz ziemas rīts. Savā ziņā man pietrūkst sala. Tā padziļinātā klusuma. Zvaigžņu aukstā un tālā spožuma. Suņu rejas naktī. Bezpretenciozās vientulības sajūtas, kad zini, ka esi iesprostots relatīvā siltumā, kamēr ārā- no loga otras puses- tev virsū biedējoši spiežas Antarktīda, atiezusi savus nopulētos, sniegbaltos zobus priežu galotnēs.

• 4
• +

1/8/12 04:43 pm

Brīži, kad man nav nekā, ko teikt, patiesībā nav slikti. Vienkāršā dzīve ir mani sagūstījusi. Gribētos sajust kādu garšu, bet garšas mēdz būt ļoti rūgtas, tādēļ... Lai jau paliek koki un neizdzīvotie gadalaiki. Es varu jebko, es esmu jebkura. Iespējams, neviena.

• +