nothing but the sky

Recent Entries

12/23/11 11:02 pm - visgaršīgākā lieta uz pasaules

jeb vienīgie saldumi, kuru dēļ ir vērts bojāt vidukli (un to ir arī viegli panākt)

sviests- 1 paciņa (paciņas mēdz būt dažādās gramu amplitūdās, bet es ieteiktu Valmieras sviestu, laikam 180g)
iebiezināts piens ar cukuru- 1 bundžiņa
cepumi- 540-600g (vislabāk visparastākos Selgas bez kādām īpašām garšām, bet var lietot arī lētākus un liesākus variantus)
rums- aptuveni 2 ēdamkarotes (man, kā vienmēr, pielīst vairāk, bet tas neko nebojā)
kakao pulveris- daudz (kakao parasts, bez cukuriem un sausajiem pieniem)

Cepumus pārvērš rupjiem miltiem līdzīgā konsistencē (es to daru, vienkārši izmaļot caur gaļas mašīnu, tie, kam pieejami tādi tehnoloģijas brīnumi kā blenderis, droši vien var izlīdzēties ar to, citādāk visdrīzāk jāņem nazis un uz dēlīša jāsmalcina). Sviestu sakuļ ar iebiezināto pienu (jeb kā es- bļodiņā uz mazas uguns izkausēju sviestu, protams, pieskatot, lai neuzvārās, kad izkusis, ņemu nost un pievienoju pienu, samaisot ar karoti). Ber iekšā cepumus, iemaisa. Pielej rumu. Visu sajauc. Ar rokām veido bumbiņas, kuras bagātīgi apviļā kakao. Bumbiņas kārto uz šķīvja un liek ledusskapī (vēlams, uz vairākām stundām, piemēram, uz nakti). Vislabākā garša būs tieši vēsā veidā. Nav īpaši labi bumbiņas likt vienu uz otras vai spiest cieši kopā, jo tām piemīt tendence salipt. Ja gribas vizuāli ideālāku izskatu, atdzesētas var vēlreiz apviļāt kakao. Un vispār- jo vairāk kakao, jo labāk. 
Šīs mazās, kalorijām pārbagātās nelietes novedīs ekstāzē pat saldumus ne īpaši mīļotājus (praksē pārbaudīts).
Tags:

12/22/11 10:38 am - gandrīz ideāla piparkūku mīkla (ar rumu)

milti 500g
cukurs (visparastākais) ~100g
tumšais cukurs muscovado ~50g
tumšais cukura sīrups ~125-200ml
piparkūku garšvielas 20g (1 paciņa)
1ola
sviests 150g
2-3 tējkarotes cepamais pulveris
rums ~2-3 ēdamkarotes

Vispirms beram katliņā cukuru un uz uguns maisot apgrauzdējam, līdz cukurs izkusis un pārvērties brūnganā, staipīgā, vienmērīgā masā. Tad pievienojam brūno cukuru (muscovado). Maisam. Kad arī tas izkusis, lēnām, visu laiku maisot, lejam klāt cukura sīrupu. Iegūstam vienmērīgu masu. Tad pievienojam sviestu. Kad sviests izkusis, ņemam nost no uguns un pievienojam garšvielas. Kārtīgi samaisām. Pieberam pusi miltu karstai masai, labi izmaisām, lai viss glīts un vienmērīgs. Tagad var uztaisīt pauzi un pagaidīt, kamēr masa pilnībā atdziest. Kad tas noticis, piesitam vienu olu. Iemaisām. Pielejam rumu un piemīcām atlikušos miltus, kas sajaukti ar cepamo pulveri. Ar rumu problēma var būt tāda, ka mīkla līp pie rokām un prasās vairāk miltu. Miltus, protams, var pievienot vairāk, bet labāk iebāzt mīklu ledusskapī, lai nedaudz nāk pie prāta, un mīcīšanas procesu pabeigt vēlāk. Mīklu, protams, pirms lietošanas atdzesē (piemēram, atstāj ledusskapī uz nakti).
No visām manām mīklām šī sanāca visaromātiskākā un garšīgākā. Iespējams, rums man pielija vairāk kā plānots (kurš tad mēra?), un viss šis vispār ir liela improvizācija (nevis sekošana kādai receptei). Interesanti ir, ja mīklai pievieno rozīnes (un riekstus). Tad var ar rokām lipināt pildītus cepumiņus (pēc būtības vajadzētu izrullēt biezā kārtā un glīti sagriezt, bet es atklāju, ka tas man absolūti nepadodas).

Tags:

12/20/11 10:29 pm

Dažreiz ir dīvaini apjēgt, ka dzīve nav tikai pārskrējieni vēju izpūstā skudrupūznī, tukšā, nogurdinošā. Ka tev pretī pa ielu var nākt jebkurš un uzsmaidīt, un, ja jūs gandrīz saskrienaties krustojumā, tomēr nobremzējat, un gaisā valda maigums nevis lamas. Protams, tā ir pārejoša sajūta. Bet ir labi, ja tā reizēm tomēr iestājas.

12/20/11 10:04 pm

Ārpus pelēkās pļuras stundām pilsēta vēl ir gremojama, vietām pat skaista. Un cilvēki. Cilvēki šovakar izskatījās aizdomīgi izskatīgi un interesanti. Bet varbūt pie visa vainīga kāda burvīga dāma, kas ieradās ar ziliem īrisiem un apdvesa visu ar skaistumu ;)

12/19/11 09:18 am

Pamodos ar bruņurupuci vēderā. Aust pelēka, drēgna diena. Vējā lēni šūpojas priedes. Autour De Lucie. Veļasmašīna.

12/18/11 09:17 pm

Varbūt izdzert atlikušo, jau atdzisušo karstvīnu un noskatīties jaunāko Revenge sēriju, kuru vēl neesmu redzējusi. Varbūt vienkārši iet gulēt. Trauki ir nomazgāti, un valda fiktīvs miers. Nezkādēļ miers pēdējā laikā vienmēr ir fiktīvs. Un tu esi tas, ko tu dari. Gandrīz tikai. Gandrīz vienmēr. Pēkšņi man sametas žēl, ka jau esmu lasījusi Meiteni ar pūķa tetovējumu. Būtu laba izklaide pašlaik-am. Pēkšņi man sametas žēl, ka nav janvāris vai februāris. Ka raksta bijušie nemīļotie mīļotie, vēloties nezkādavelnapēc tāpat vien satikties. Ziņkārība varbūt. Mieles. Un vēl žēl par to, ka neviens nesaprot- dzīve vienkārši skalojas kā jūra pret krastu, un nav svarīgi, cik gadu tev paliek. Tāda ir dzīves daba, un tur neko daudz nevar līdzēt. Tādēļ vien jau tu nepārstāj būt, mazliet tāds kā iestādīts, mazliet tā kā pašķībi, neveikli un nemaz ne tā, kā biji iecerējis, tomēr ar savām saknēm tu jūti, ka gribi, joprojām ļoti gribi būt te (un kādu dienu ieraudzīt un parādīt kādam savu īsto seju).

12/16/11 07:03 am

Mēness agrā ziemas rītā, izgrauzis sev caurumu debesu tumsā. Es sēžu savos matos, dažreiz šķiet, es vienmēr tikai sēžu savos matos. Šajos taisnajos, atkal jau uzmācīgi ataugušajos matos (it kā pati dzīve caur tiem man mītu uz papēžiem). Matos, kas nemaz nešķiet mani. Tie vienkārši tā ērti aug apkārt sejai, parocīgi, tomēr ar kaut kādu nolemtību un mūžvecu nicinājumu. Ar gadu desmitiem izauklētu drūmumu. Gribu frizieri. 

12/15/11 08:09 pm

Vispār jau man patīk siltas, lietainas ziemas. Kails decembris. Stagnācija bez sajūtas, ka gadalaiki mainās/ka tie jebkad mainīsies. La Femme Nikita stila ziemas- urbānas ainavas ar pusnokusušā sniega mirstīgajām atliekām. Tādām ziemām piemīt kaut kāda savdabīga fundamentalitāte (un fundamentu trūkums manī ir visai klasiska iezīme).

12/8/11 10:03 am

Bezmiegs šonedēļ tomēr ir manī iekrampējies. Velti es vakar vakarā izmēzu 2/3 mājas, cerot, ka no tā noguršu un gulēšu kā bērns. Tik un tā vairākas stundas nevarēju aizmigt, piecos mani pamodināja kaķis (tas ir klasisks gājiens no viņa puses- pa naktīm viņam vienkārši sametas garlaicīgi), pēc tam saraustītā miegā nomētājos pa gultu vēl līdz astoņiem. Vienam bezmiega periodam es nekad neveltu vairāk kā divas miegazāļu ripas, un šis limits jau ir izsmelts. Būtu jāiziet kādā garā pastaigā, un šorīt pat spīd ideālā saule- mazliet dūmakainā un priežu murskuļos iestrēgusī.
Uzlaikoju vairākas aizvēsturiskas blūzes no skapja dziļumiem, cerot kādā no tām izskatīties pēc... (cilvēka?) Tomēr visa tā izskatīties pēc kaut kā padarīšana rādās gaužām apšaubāma.

12/7/11 02:06 pm

Lexotanil gausums, miegainība un migla galvā.
Powered by Sviesta Ciba