nothing but the sky

Recent Entries

12/7/11 11:46 am

No rīta, kad pieceļos pēc bezmiega nakts, uz zemes ir pirmais sniegs, pareizāk- pirmais pūdercukurs. Lai sasildītos, cepu lavašu. Pēc kaut kādas mistiskas receptes no interneta. Rezultāts man šķiet aizdomīgi ciets un kraukšķīgs, un domāju par to, ka vajadzēja paklausīt savai iekšējai balsij, kura man visu laiku dūdoja ausī- pieliec šķipsniņu cepampulvera. Cepeškrāsns tomēr ir laba un jauka. Īpaši vēsā mājā no rīta. Tās siltums un smarža mazliet aiztrenc parasto aukstuma kārtiņu pār manu ādu. Kaķis gulšņā uz palodzes, pa laikam iekrācoties. Aiz loga lēni šūpojas nokaltušo hortenziju galvas, lielas un brūnganas. Un snieg. Tagad jau snieg. Visa pasaule var aizturēt mazliet savas rijīgās elpas.

12/6/11 09:31 pm

Ja es kādreiz ieslēdzu televīziju, tad man ļoti patīk reklāmas pauzes starp filmām pa tv tūkstošiem, kur rāda mazus gabaliņus par Holivudas zvaigznēm. Mani vienmēr apbur aktrises, kuras tur tā mierīgi sēž kameru priekšā, it kā pavisam ikdienišķi, tā, ka aiz muguras mierīgi varētu kurties mājīgs kamīns un skraidīt bērnu bariņš, tomēr viņas izskatās labi, ne saposti labi, bet gaumīgi un vienkārši. Protams, tas viss ir uztaisīts, tomēr tajos brīžos es atceros savu līķa bālo seju kādā bezmiega naktī vannasistabas spogulī pulksten trijos, kas nobiedēja pat mani pašu. Atceros savu izskatu mājas atmosfērā ar pinkainiem matiem, kas vienmēr lien ne tur, kur vajag, un nobružātu, pārāk lielu jaku. Es atceros savas mūždien apskrambātās rokas (pārsvarā cietušas no neuzmanīgas apiešanās ar dārzeņu rīvi). Es atceros, ka pārsvarā sev liekos bez krāsas, tāda kā izbalējusi. Un tad man sagribas nedaudz no to aktrišu šķietami ērtā skaistuma, un es klusi pasmīnu par sevi. Nē, no no skaistuma, patiesībā ne no tā, kas ārpusē. Man vajag kaut ko no viņu iekšienes, kaut kādu dzīves elpu.

12/6/11 01:45 pm

Ko es daru šodien (neskaitot spamošanu).
Pārstrādāju datora iesaiņojuma kastes (kas, protams, mētājas istabā jau kopš piegādes dienas) ekoloģiska izskata Ziemassvētku rotājumos. Piemēram, apbružātas un citādi nepieņemamas egļu bumbas aplīmēju ar burzītu un krokotu iesaiņojuma papīru (brūnganu, raupju, mīkstu- tādu, kādā mēdz ietīt ziedus u.t.t.). Izskats ir apburošs. Iztēlojos, cik lieliski tās izskatīsies kopā ar dažām greznām bumbām. Varbūt jāpārskata sava antiegles politika- lai būtu arī, kur tās iekarināt.

12/6/11 07:56 am

Ko es daru.
Piemēram, svētdien es spodrināju mistiskas, aizvēsturiskas karotes- ļoti skaistas, rotātas ar ziedu motīviem. Laika gaitā tās bija apaugušas ar melnu apsūbējumu un ieguvušas netīri dzeltenbrūnu toni. Pēc akcijas ar zobubirsti, zobupastu un sodu tās spīd un laistās. Ar šiem līdzekļiem pat pašu velnu varētu dabūt gaišu un spīdīgu.
(Vispār mana ideālā māja ir tāda, kurā var atrast un atdzīvināt daudz vecu krāmu (senlaicīgu mantu), kurā ir bēniņi, pilni ar lampu abažūriem, mēbelēm, vēstulēm un, vēlams, svešām, ar roku rakstītām dienasgrāmatām. Man patīk mājas, kuras apaug ar mantām. Tiesa, ne mūsdienu izpratnē- ne ar visu to lēto masveida lielveikalu drazu.)
Vakar biju "ekskursijā" uz Pārdaugavu. Man kā cilvēkam, kas parasti Rīgu dala pareizajā un nepareizajā Daugavas pusē- un tas tikai tādēļ, ka Pārdaugavā es orientējos gaužām nožēlojami, tas nenoritēja bez kļūmēm. Vispār es biju nolēmusi aizbraukt uz Spici, zinot par tās atrašanās vietu tikai tik daudz, ka var braukt ar 22.autobusu. Turpceļā, protams, man neizdevās izkāpt vajadzīgajā pieturā. Nu neko. Izvizinājos cauri lidostas teritorijai, kur mani pārņēma nostaļģija pēc lidostas gaisotnes, un virzienā uz centru pamanījos izkāpt, kur vajag. Bet Pārdaugava tomēr ir mistiska. Pat skaista. Noslēpumaina- priekš manis. Ne tāda kā pierastā, novazātā pareizā Daugavas puse.
Vēl es stundām ilgi pētu kulinārijas blogus. Šī padarīšana mani ir vienkārši apbūrusi. Skatīties uz pasakainām interesantu ēdienu fotogrāfijām un prātot, ka kādudien' es tos visus noteikti pagatavošu, un to garša būs tikpat ideāla kā bildēs. Vispār par šīs kaites pielaišanu varu pateikties Artai ;) Labākais visā pasākumā ir- mācīties ēst ar acīm (jo visādi citādi ēšana lielākoties ir kaitīga).
Vispār kulinārijas blogu apsēstība sāk manī laist tikpat dziļas saknes kā atkarība no grāmatu iesējēju blogiem.

12/6/11 07:52 am

Kas, pie velna, ir hipsteri?

Šis jautājums mani nomoka jau vairākus mēnešus, kādu pusgadu, tomēr es cerēju, ka atbilde kā vienmēr pie manis ieradīsies pati- dabiskā ceļā. Bet nekā.

11/25/11 07:30 pm

Laika nevainojamā (un līdz galam ieturētā) tukšslīde. Novembris vienkārši ir tāds kails mēnesis- es mēdzu teikt. Tomēr man ir aizdomas, ka mans ierastais galvas saturs ir pārvācies uz kādu citu dimensiju un atstājis mani te vienu, tukši pārgremojam dienas. Es vairs nesapņoju. Pat autobusā ne. Redzot attālināmies pilsētas ugunis, mani pārņem vienkāršs, parasts atvieglojums par elementāro faktu, ka esmu tikusi ārā no tā zaņķa. Tumšie priežu meži, kas spiežas virsū šosejai, vairs nešķiet drūmi. Vienkārši neatņemami. Mana dzīve kā neatņemamu sastāvdaļu pieliekamais. Viena. Jā, ļoti viena. Es esmu.

11/20/11 08:42 am

Vakaros gultā viss ir vienkārši. Bez īpaša mērķtiecīguma izlasu pāris nodaļas no jau sen lasītās Elizabetes Kostovas grāmatas Vēsturnieki, kura man ir krievu valodā ar patīkami plānām un mazliet kraukšķīgām lapām. Tad nodzēšu gaismu, un visa šī neizteiktā un neizjustā bezjēdzība pārstāj eksistēt. Ir tikai tumsa un parastā aukstuma kārtiņa pār manu ādu. Es pārbraucu ar pirkstiem pāri saviem pleciem un sataustu ierastos kaulu izciļņus. Tā aizvien vēl ir dīvaina sajūta. Tavi kauli, kas guļ zem tavas cieši apjoztās ādas. It kā nekas nekad nebūtu noticis.

11/18/11 10:40 pm

Dzīvei vienkārši nav tāda īsta dzinuļa. Ir visādas pliekanības, ar ko pabikstīt sevi no mugurpuses, lai radītu virzības šķietamību. Ir pusdulli rīti. Tādi rīti, kā nenogatavojušies augļi. Un pēc brīža jau sāk krēslot. Ir novembris. Vienmēr tukšais novembris. Bet nav serdes. Man nav serdes.

11/5/11 04:14 pm

Tukšie koki un lēni izdziestošās debesis. Šī vēla rudens pēcpudienas aina, kurai mazliet izmisīgi gribas ieķerties svārku stērbelē un nelaist vaļā. Jo drīz viss būs citādāk. Drīz būs auksts, drīz beigsies gads, drīz sāksies ilgā, pelēkā muļļāšanās cauri ziemai. Laiks nekad nebūs skaistāks, piemērotāks kā tagad. Un es- nekad tik nenobriedusi, tik negatava to izdzīvot.

11/1/11 09:08 am

(...)es pieaugdams esmu sevi pārtaisījis, iedzinis sev kaut ko līdzīgu centīgai labvēlībai pret dzīvi. Kopš zināma laika mēs ar dzīvi esam draugos- tā nav elpu aizraujoša draudzība, par kuru es sapņoju zēnībā, bet gan laipna sadzīvošana, kas ļauj man ik dienas ar prieku atgriezties manā Koloramas ielas dzīvoklī.

Elizabete Kostova Gulbja nolaupītāji
Tags:
Powered by Sviesta Ciba