Ja es kādreiz ieslēdzu televīziju, tad man ļoti patīk reklāmas pauzes starp filmām pa tv tūkstošiem, kur rāda mazus gabaliņus par Holivudas zvaigznēm. Mani vienmēr apbur aktrises, kuras tur tā mierīgi sēž kameru priekšā, it kā pavisam ikdienišķi, tā, ka aiz muguras mierīgi varētu kurties mājīgs kamīns un skraidīt bērnu bariņš, tomēr viņas izskatās labi, ne saposti labi, bet gaumīgi un vienkārši. Protams, tas viss ir uztaisīts, tomēr tajos brīžos es atceros savu līķa bālo seju kādā bezmiega naktī vannasistabas spogulī pulksten trijos, kas nobiedēja pat mani pašu. Atceros savu izskatu mājas atmosfērā ar pinkainiem matiem, kas vienmēr lien ne tur, kur vajag, un nobružātu, pārāk lielu jaku. Es atceros savas mūždien apskrambātās rokas (pārsvarā cietušas no neuzmanīgas apiešanās ar dārzeņu rīvi). Es atceros, ka pārsvarā sev liekos bez krāsas, tāda kā izbalējusi. Un tad man sagribas nedaudz no to aktrišu šķietami ērtā skaistuma, un es klusi pasmīnu par sevi. Nē, no no skaistuma, patiesībā ne no tā, kas ārpusē. Man vajag kaut ko no viņu iekšienes, kaut kādu dzīves elpu.