nothing but the sky

December 6th, 2011

07:52 am

Kas, pie velna, ir hipsteri?

Šis jautājums mani nomoka jau vairākus mēnešus, kādu pusgadu, tomēr es cerēju, ka atbilde kā vienmēr pie manis ieradīsies pati- dabiskā ceļā. Bet nekā.

07:56 am

Ko es daru.
Piemēram, svētdien es spodrināju mistiskas, aizvēsturiskas karotes- ļoti skaistas, rotātas ar ziedu motīviem. Laika gaitā tās bija apaugušas ar melnu apsūbējumu un ieguvušas netīri dzeltenbrūnu toni. Pēc akcijas ar zobubirsti, zobupastu un sodu tās spīd un laistās. Ar šiem līdzekļiem pat pašu velnu varētu dabūt gaišu un spīdīgu.
(Vispār mana ideālā māja ir tāda, kurā var atrast un atdzīvināt daudz vecu krāmu (senlaicīgu mantu), kurā ir bēniņi, pilni ar lampu abažūriem, mēbelēm, vēstulēm un, vēlams, svešām, ar roku rakstītām dienasgrāmatām. Man patīk mājas, kuras apaug ar mantām. Tiesa, ne mūsdienu izpratnē- ne ar visu to lēto masveida lielveikalu drazu.)
Vakar biju "ekskursijā" uz Pārdaugavu. Man kā cilvēkam, kas parasti Rīgu dala pareizajā un nepareizajā Daugavas pusē- un tas tikai tādēļ, ka Pārdaugavā es orientējos gaužām nožēlojami, tas nenoritēja bez kļūmēm. Vispār es biju nolēmusi aizbraukt uz Spici, zinot par tās atrašanās vietu tikai tik daudz, ka var braukt ar 22.autobusu. Turpceļā, protams, man neizdevās izkāpt vajadzīgajā pieturā. Nu neko. Izvizinājos cauri lidostas teritorijai, kur mani pārņēma nostaļģija pēc lidostas gaisotnes, un virzienā uz centru pamanījos izkāpt, kur vajag. Bet Pārdaugava tomēr ir mistiska. Pat skaista. Noslēpumaina- priekš manis. Ne tāda kā pierastā, novazātā pareizā Daugavas puse.
Vēl es stundām ilgi pētu kulinārijas blogus. Šī padarīšana mani ir vienkārši apbūrusi. Skatīties uz pasakainām interesantu ēdienu fotogrāfijām un prātot, ka kādudien' es tos visus noteikti pagatavošu, un to garša būs tikpat ideāla kā bildēs. Vispār par šīs kaites pielaišanu varu pateikties Artai ;) Labākais visā pasākumā ir- mācīties ēst ar acīm (jo visādi citādi ēšana lielākoties ir kaitīga).
Vispār kulinārijas blogu apsēstība sāk manī laist tikpat dziļas saknes kā atkarība no grāmatu iesējēju blogiem.

01:45 pm

Ko es daru šodien (neskaitot spamošanu).
Pārstrādāju datora iesaiņojuma kastes (kas, protams, mētājas istabā jau kopš piegādes dienas) ekoloģiska izskata Ziemassvētku rotājumos. Piemēram, apbružātas un citādi nepieņemamas egļu bumbas aplīmēju ar burzītu un krokotu iesaiņojuma papīru (brūnganu, raupju, mīkstu- tādu, kādā mēdz ietīt ziedus u.t.t.). Izskats ir apburošs. Iztēlojos, cik lieliski tās izskatīsies kopā ar dažām greznām bumbām. Varbūt jāpārskata sava antiegles politika- lai būtu arī, kur tās iekarināt.

09:31 pm

Ja es kādreiz ieslēdzu televīziju, tad man ļoti patīk reklāmas pauzes starp filmām pa tv tūkstošiem, kur rāda mazus gabaliņus par Holivudas zvaigznēm. Mani vienmēr apbur aktrises, kuras tur tā mierīgi sēž kameru priekšā, it kā pavisam ikdienišķi, tā, ka aiz muguras mierīgi varētu kurties mājīgs kamīns un skraidīt bērnu bariņš, tomēr viņas izskatās labi, ne saposti labi, bet gaumīgi un vienkārši. Protams, tas viss ir uztaisīts, tomēr tajos brīžos es atceros savu līķa bālo seju kādā bezmiega naktī vannasistabas spogulī pulksten trijos, kas nobiedēja pat mani pašu. Atceros savu izskatu mājas atmosfērā ar pinkainiem matiem, kas vienmēr lien ne tur, kur vajag, un nobružātu, pārāk lielu jaku. Es atceros savas mūždien apskrambātās rokas (pārsvarā cietušas no neuzmanīgas apiešanās ar dārzeņu rīvi). Es atceros, ka pārsvarā sev liekos bez krāsas, tāda kā izbalējusi. Un tad man sagribas nedaudz no to aktrišu šķietami ērtā skaistuma, un es klusi pasmīnu par sevi. Nē, no no skaistuma, patiesībā ne no tā, kas ārpusē. Man vajag kaut ko no viņu iekšienes, kaut kādu dzīves elpu.
Powered by Sviesta Ciba