nothing but the sky

10/30/11 06:26 pm

Kaut kad šonedēļ es tā nejauši kādā nebūtiskā sarunā izmetu, ka tagad es beidzot saprotu, kādēļ cilvēkiem ir bērni. Tikai tagad. Es saprotu, kādēļ cilvēkiem ir dzīvesbiedri, pāris lieku, bet omulīgu kilogramu, lazanjas un citas patīkamas virtuves smaržas. Protams, es joprojām spēju tā pavirši pastumt šīs domas malā ar kaut kādiem poētiskiem izteicieniem. Tomēr ticības moments ir zudis. Dzīve sāk atgādināt izbāztu mēli- kailu un slidenu (no siekalām).

• +

10/30/11 06:15 pm

Iela stāv kaila, un bērzos vēl nokarājas pēdējās zeltainās lapas. Gaiss ož pēc dūmiem, pēc piesvilināta rudens. Mani soļi nočaukst un tad izzūd. Nekā nav. Nekā tāda/īsta. Tikai dzīves uzlējums, kaut kā muļķīgi bezpretenciozs un neko neizsakošs. Kādu brīdi es izbrīnīti pamanu savu plaukstu- tik atsvešināti sākamies tur, kur no džempera izlīdusi krekla piedurkne. Vai tas ir viss, kas paliek pāri- es sev jautāju.
(Mīlu šo dziesmu.)

• 1
• +

10/8/11 04:10 pm

Un vēl ir arī aukstums. Man šķiet, ka aukstums jau ir pamanījies palīst man zem ādas. Es sēžu pie loga, degunu ieslēpusi džempera apkaklē, un kādu mirkli man šķiet, ka kuru katru brīdi sāks snigt. Es jau zinu, ka nav nemaz tik auksts un sniegs arī tik drīz vēl neuzkritīs, tomēr ir tāda sajūta. Viss vienkārši aizplūst un uzpeldēs tikai pavasarī, pretīgās atkušņa vērpetēs. Esmu tāda kā atšķaidījusies. Manas rokas ir ledainas, un tukšā gultā tikai palagu krokas un izlasītas grāmatas. Stāvlampa, pelēkas sienas. Tāda dzīve. Sestdienīgas mieles.

• +

10/8/11 04:01 pm

Ir mierīgi, pat labi. Tomēr kaut kur galvas sānos, kaut kur deniņos, kur vijas sīkas matu šķipsnas, es vienalga tā šķebīgi jūtu, ka dzīve priekšā plešas nenozīmīga un tukša.

• +

10/2/11 04:19 pm

Esmu izkāpusi pieturā tu esi visu nokavējusi, visu palaidusi garām, nepaspējusi. Vilciens ir gausi aizvilcies, asti kājstarpē iežmiedzis, sliežu ceļš ir palicis tukšs un vientulīgs, un es esmu iesprūdusi mūžīgā, rudenīgā saulrietā.

• +

10/2/11 02:32 pm

Vienkāršs rīts. Vienkārša tukšuma ēna, pārvazājusies līdzi no vakardienas.

• +

9/24/11 12:14 pm

Antibiotiku piegarša.

• +

9/23/11 01:32 pm

Vakar redzēju pirmo gājputnu kāsi. Tātad tās ir beigas. Blāvi spīd mākoņos izplūdusi saule, un debesīs gausi šūpojas priedes.

• +

9/22/11 07:48 pm

Vairākas dienas ar iesnām, klepu un temperatūru uz dīvāna pie televizora, skatoties Felicity līdz riebumam, un esmu pazaudējusi savu centru, savu asi, varbūt arī identitāti. Es nezinu dzīvi, es nezinu sevi, es neko nezinu. Tikai bērzi stāv klusi asiņainā saulrietā. Es pārāk viegli vienmēr zaudēju šīs svarīgās lietas.

• 2
• +

9/16/11 05:43 pm

Es esmu dzīva. Tagad un te. Uzsprausta uz garāmslīdošajām rūpnieciskajām smailēm (aiz vilciena loga). Izplūdusi necaurredzamajā, tumšpelēkajā debesu plēvē. Viss ir kā agrāk. Pasaule ir auksta. Mēs visi esam auksti.

• +