Kaut kad šonedēļ es tā nejauši kādā nebūtiskā sarunā izmetu, ka tagad es beidzot saprotu, kādēļ cilvēkiem ir bērni. Tikai tagad. Es saprotu, kādēļ cilvēkiem ir dzīvesbiedri, pāris lieku, bet omulīgu kilogramu, lazanjas un citas patīkamas virtuves smaržas. Protams, es joprojām spēju tā pavirši pastumt šīs domas malā ar kaut kādiem poētiskiem izteicieniem. Tomēr ticības moments ir zudis. Dzīve sāk atgādināt izbāztu mēli- kailu un slidenu (no siekalām).