nothing but the sky

Recent Entries

2/14/12 09:50 am

Vakarvakarā vai naktī es apguļos gultā, es apguļos iekšā savā sagrabējušajā ķermenī ar tā vecajām, mierinoši pierastajām muguras sāpēm, kas rāmi cauraug visu. Ir palicis tikai nogurums kaulos, skaidrs, fizisks klātesamības fakts. Pidžambikses un vaļīgs, gaišpelēks kokvilnas krekls ar garām piedurknēm. Brīdi domāju par to, ka mans ķermenis ir neglābjami neglīts. Tieši neglābjami. Es tur neko nevaru līdzēt. Tad es ātri iemiegu. Kad šorīt pamostos, pēc ilgiem laikiem aiz mana loga atkal ir diena. Es to sajūtu caur savu ādu. Tā tur stāv, blāva, pelēka realitāte, drīzāk kaut kā kopija, ne īstenība. Bezrobežu nekādība. Pie gultas cepumu receptes, izdrukātas gludas un aukstas ar lāzerprinteri, Eko Prāgas kapsēta, ko es joprojām nelasu, un grāmata ar nosaukumu Bread and Dreams, kas nekļūs ne par ko vairāk kā interjera priekšmetu, jo nopirkta satori grāmatnīcā pēc vecās, labās un manis ļoti iemīļotās metodes- par saturu kļūdaini spriests pēc vāka noformējuma un nosaukuma. Šī būs Laba Diena, es zinu. Tieši Laba. Pati par sevi, neatkarīgi no manis. Ja es gribētu kaut ko izcept, tas būtu ābolu pīrāgs ar žāvētām plūmēm uz sviesta mīklas pamatnes. Tieši šīs kombinācijas ir manas, es domāju. Tieši šī mīkla iesūc sevī mani caur pirkstu galiem, un tās garša ir apmāta.

2/12/12 09:52 am

Sestdienu rītos ar pirmo vilcienu vienmēr brauc sirms vīrietis, kas ļoti līdzinās kādam vēstures pasniedzējam no maniem senajiem studiju laikiem, un paveca, maza auguma tantiņa ar daudzām paunām. Lai nenosaltu uz perona, viņa vingro. Kad es palīdzu viņai atvērt vagona slīddurvis, kas vienmēr nepadodas un ķeras, viņa saka- paldies bērniņ. Tas paliek man pakrūtē. Kā plankums zīlītes spalvu rakstā. Paldies bērniņ.

2/12/12 09:44 am

Pamostos septiņos. Atkal nosalusi. Vienmēr nosalusi. Ziema mētājas aiz loga kā atlūzu grēda, kā viena liela aukstuma izgāztuve. Tomēr saule no rīta uz brīdi ielīp augstu priežu galotnēs, neaizsniedzami, tomēr mazliet mierinoši. Vēderā uzradies melnais caurums. Un visa bilance ir palikusi matos. Tavos aizmirstajos matos, kas sausi slejas gar sejas malām. Kā vējš bez garšas.

2/11/12 09:03 pm

Manis nav. Atkal. Joprojām. Vienmēr. Nekad.
Ir palicis šis caurspīdīgais sala siets, kas uzkrīt tavam ķermenim kā tauriņu ķeramais instruments.
Ir iemīcītās un aizmirstās ciabatas.
Ir neizgulētais miegs. Dažreiz šķiet, miegs miljons gadiem uz priekšu.
Neviens tev neko nevar pateikt, un arī tev jau būtībā nav nekā sakāma.
Dzīve muļļājas un burzās, tavs maks pildās ar čekiem un atlaižu kartēm, kabatas ar saņurcītām biļetēm, tu veic divu cimdu pāru menedžmentu un stūķē galvā cepures.
Tikai vienubrīd, šņerkstošā un grabošā vilcienā, tu ievēro, cik skaisti ziemā tomēr ir meži, cik balti dūmu mutuļi, ko izverd rūpnīcu skursteņi, un tu saproti, ka pamazām, savā nodabā tu briesti kā labības grauds mitrumā. It kā pieaugot. Bet varbūt tādēļ, lai reiz pārsprāgtu.
Vispār ir tā, ka vakaros, kad es pārveļos mājās nogurusi, es tikai meklēju Tevi. Neapzināti. Taustīgi. Kā astoņkājis. Bet Tevis nemaz nav.
Tāpat kā manis.
Tā kā, nav jau, par ko uztraukties.
Šī dzīve ir tikai blāva īstenības kopija.

2/8/12 04:25 pm

Šodien varētu baudīt pēkšņo dienvidu svelmi (gan telpās, gan ārā), bet sajūta tāda, it kā acīm priekšā būtu pārvilkta plēve. Ziemas nogurums ir mizgrauzis, tavas mizas grauzis.

2/5/12 02:39 pm - Rokforas siera kūka

mīklai:
kviešu milti ~260g
sāls 1 tējkarote
margarīns 125g (margarīns konditorejas nevis uz sviestmaizēm ziežamais mēsls, es dodu priekšroku Valdo zaļajam, var lietot sviestu, bet neiesaku)
1 ola
pildījumam:
biezpiens 200g (malts)
Rokforas (vai cits pūdētais) siers 175g
3 olas (ja lielas, pietiks ar 2 gab.)
skābais krējums 100g
melnie piepari (malti) 1/4 tējkarote
maurloki (sasmalcināti) 1 ēdamkarote
izskatam:
3 ķiploka daiviņas
olīveļļa 1 ēdamkarote
valrieksti 100-125g
pētersīļi (sasmalcināti) 2-3 ēdamkarotes

Ar rokām (vai mikseri) ātri sajauc mīklas sastāvdaļas, uz pusstundu ieliek ledusskapī (veidojot mīklu, margarīnu vislabāk ar sakņu rīvi uzrīvēt uz miltiem, var iekapāt ar nazi, starp citu, rokas ir pats labākais mikseris uz pasaules šajā gadījumā).
Biezpienu un sieru saberž viendabīgā masā, pievieno krējumu, saputotas olas, piparus un maurlokus. Visu sajauc.
Mīklu iespiež apaļā cepampannā ar noņemamām malām (diametrs ~25cm). Rūpīgi izlīdzina un veido malas (1,5-2cm). Mīklas malas no iekšpuses pārklāj ar foliju.
Mīklu cep cepeškrāsnī 225°C apmēram 10 minūtes. Ņem laukā, noņem folijas un piepilda ar pildījumu. Cep 200°C 30-35 minūtes.
Ķiploku daiviņas nomizo un sagriež šķēlītēs. Kopā ar valriekstiem apbrūnina pannā sakarsētā eļļā (ar ķiplokiem jāuzmanās, pārāk brūni nebūs garšīgi). Kūku izrotā ar valriekstiem, ķiplokiem un pārkaisa ar pētersīļiem.
Valrieksti garšas īpašībām vitāli svarīgi. Bez ķiplokiem, manuprāt, var iztikt, ja nav īpašas kaislības pret to garšu.
Kūka garšīga gan silta, gan atdzesēta. Visai ideāla sāļā uzkoda.
Tags:

1/29/12 11:25 am

Šorīt es esmu smilga. Es jūtu to visās savās asinsvadu upēs, kaulos un savītušajos matos.
No loga gāžas iekšā aukstums. Kā pa atvērtām slūžām. Tomēr es sēžu tikai naktskreklā, pidžambiksēs un halātā. Manas rokas un skausts pamazām sastingst.
Ja es varētu būt mūžam nemainīga, mums visiem būtu vieglāk. Zemei, kokiem, ziemām, pat debesīm. Ja es varētu vienmēr būt kā atdzisusi tēja, kas aizmirsta uz galda krūzē.

1/29/12 11:22 am

(Uznāk tāda sajūta, ka esmu no vilciena sastāva atdalījies vagons, kas inerces pēc vēl traucas uz priekšu pa sliedēm. Bet neviens mani nevelk, nav nekādu saistību, notikumu ķēdes.)

Patiesībā jau dzīvē nekas nenotiek. Ne īstenībā. Viss ir tikai uzsapņots pa virsu Lielajam Nekam. Mēs pamostamies vieni un tukšumā. Un brīdi vēl nedaudz brīnāmies. Bet gaisā ir palikuši tikai kultūrslāņa putekļi. Savādi vizuļojoši.

(Viss sākas un beidzas ar neko.)

1/28/12 07:26 pm

Kaut kādā brīdī vairs vienkārši nejūti salu/dzīvi. Kaut kādā brīdī tu lēni slāj pa Čakielu, par spīti stingumam gaisā, un tev ir vienalga, ka kājas vairs neeksistē. Tas vienkārši vairs nedarbojas. Kā alkohols pēc entajām glāzēm. Savu devu varbūt ir iespējams arī izsalt. Un praktiski negulētās naktis, cilvēku-eskimosu mīņāšanos uz perona sestdienas rītā pirms septiņiem, trankvilizatoru ķēpu galvā. Viss aiziet. Kā atglauzti mati. Kā putni.

1/27/12 06:20 pm

Aukstums tomēr dzidrina krāsas. Šī skaidrā, izsaldēti tukšā ziemas ainava. Dzīve varētu arī ieiet kaut kādās sliedēs (šobrīd). Slikti gulētas naktis un vilcieni, kas grabēdami un īdēdami, rāpjas cauri salam. Pieglaimīgā rutīna.
Powered by Sviesta Ciba