Šorīt es esmu smilga. Es jūtu to visās savās asinsvadu upēs, kaulos un savītušajos matos.
No loga gāžas iekšā aukstums. Kā pa atvērtām slūžām. Tomēr es sēžu tikai naktskreklā, pidžambiksēs un halātā. Manas rokas un skausts pamazām sastingst.
Ja es varētu būt mūžam nemainīga, mums visiem būtu vieglāk. Zemei, kokiem, ziemām, pat debesīm. Ja es varētu vienmēr būt kā atdzisusi tēja, kas aizmirsta uz galda krūzē.