nothing but the sky

(Uznāk tāda sajūta, ka esmu no vilciena sastāva atdalījies vagons, kas inerces pēc vēl traucas uz priekšu pa sliedēm. Bet neviens mani nevelk, nav nekādu saistību, notikumu ķēdes.)

Patiesībā jau dzīvē nekas nenotiek. Ne īstenībā. Viss ir tikai uzsapņots pa virsu Lielajam Nekam. Mēs pamostamies vieni un tukšumā. Un brīdi vēl nedaudz brīnāmies. Bet gaisā ir palikuši tikai kultūrslāņa putekļi. Savādi vizuļojoši.

(Viss sākas un beidzas ar neko.)

No loga gāžas iekšā aukstums. Kā pa atvērtām slūžām. Tomēr es sēžu tikai naktskreklā, pidžambiksēs un halātā. Manas rokas un skausts pamazām sastingst.

Ja es varētu būt mūžam nemainīga, mums visiem būtu vieglāk. Zemei, kokiem, ziemām, pat debesīm. Ja es varētu vienmēr būt kā atdzisusi tēja, kas aizmirsta uz galda krūzē.