pillow talk

Recent Entries

5/21/19 04:46 am

labi. nerakstīšu vairs par Tevi. rakstīšu tikai par to, kas ir īsts. te ir tā strīpa, ko novelku un kurai pārkāpju pāri, un aiz kuras ir tikai sienāžu piesisinātas meža pļavas, krišana atmuguriski, uzticoties zemei, un vieglums kā smilga zobos, un viss pārējais arī:


___________________________________

5/21/19 04:02 am

pamodos, jo kaķu tante tik skaļi šuršinās ar saviem kaķbarības maisiņiem, ka dzirdu pat aiz aizvērta loga.

...bet, piemēram, maijpuķītes man nekad nav saistījušās ne ar ko romantisku. vecmāmiņa tās mēdza dēvēt par kapu puķītēm, jo tām patika ēna. atceros gan arī, ka bērnībā ap šo laiku vienmēr ar pagalma bērniem gājām uz kāpu (tieši kāpu, ne kapu) pusi, tur bija mūsu maijpuķīšu vieta. jāiet bija tālu un tas vienmēr bija piedzīvojums.

vakar garšīgi paēdu ārpus mājām. pie blakus galdiņa sēdēja divas sievietes. viena no viņām, ar karoti izteiksmīgi diriģēdama gaisu, teica otrai, ka, ja viņai atnesto krēmzupu esot iespējams padarīt vēl garšīgāku, papildinot, piemēram, ar grauzdiņiem vai diedzētām sēkliņām, tad viņa to nevēloties uzzināt, vienkārši nevēloties, un viss, un tā, starp citu, esot veiksmes atslēga pilnīgi visam.
"labi teikts," otra viņu paslavēja, iedūrusi dakšiņu savos salātos.

sāka līt. ko nu? visi kaķīši un viņu barība salīs. bet varbūt viņiem tur ir nojume. es ceru.

5/20/19 05:50 am

Redzēju varavīksnes aizmetni, vārgu, tik tikko nojaušamu, tādu, ko citi neredzētu, ja neieskatītos vērīgi.
Viss laistījās vienā zeltā - tramvaja sliedes, māju fasādes, kaijas spalgais brēciens, sētnieka slotas vēzieni.
Kāda sieviete, kas sēž man blakus trolejbusā, ar nepacietīgiem pirkstiem atplēš vēstuli.
No tās izbirst stāsts, ko uzticēt var vienīgi upei, kurā divreiz neiekāpt, un sakaltis ziediņš. Balts.

5/19/19 04:36 pm

burbuļi )

5/19/19 11:37 am

palodze )

5/19/19 09:28 am

bārkstiņas )

5/19/19 09:07 am

par dzīves mērķiem runājot... bija tā. piezvanīja tētis, pajautāja, ko klausos šodien un vai man esot, ko ēst, jo to viņš man pajautā vienmēr. teicu, ka klausos kaut ko no martas argeričas, kaut ko no baha, ko viņa izpilda Verbier festivāla ietvaros, kaut gan patiesībā biju klausījusies, kā gabriela montero improvizē par tēmu twinkle twinkle little star, un tētis zināja stāstīt par to festivālu, ka tas notiekot kaut kur Šveices Alpos, kur neesot nemaz tik viegli nokļūt. vēlāk apsēdos pie datora, saldajā klāt pie kafijas gūglē ierakstīju "Verbier, Switzerland", apskatījos bildes, lai zinātu, kā tur izskatās. nodomāju, ka arī tur man kādreiz noteikti jānokļūst.

5/19/19 07:48 am

sapnī stāvēju Stambulas piestātnē zem uzraksta Üsküdar, grasījos šķērsot Bosfora šaurumu. pūta šausmīgs vējš, kaut kur man augstu virs galvas ne uz brīdi nelikdams mierā milzīgu karogu, un es biju sapīkusi, ka vēl mazliet un vējš tūlīt būs aizpūtis no manas kukurūzas pašu pēdējo sāls graudiņu. "nav godīgi," es uzsmaidīju kādam turku bērnam ar nošmulētu vaigu, kas uzmācīgi diedelēja no manis naudu, un pamodos. pa ielas pretējās puses mājas bēniņu vēdlodziņu iekšā un ārā laidelējās baloži, viens pēc otra, te no tumsas gaismā, te no gaismas atpakaļ tumsā.

5/18/19 04:33 pm

atvēru logus, jo āriņa šodien skaistāka un siltāka nekā iekšiņa. A. piezvanīja un teica, ka noskatījusi sev kleitu auļojošu zirgu rakstā. es tobrīd stāvu pie loga, karājos ieķērusies aizkaros kā kaķis, kas uzrāpies par augstu kokā un netiek vairs lejā, un jāsauc ugunsdzēsēji, un vakars, jāiet mājās jau, un tur, otrpus, kā papildinot viņas teikto pēkšņi pilns ar maratonskrējējiem, kas aplipina ar vēlmi skriet līdzi, taču tad atceros, ka neesmu no skrējējiem. man labāk padodas pacietīga nogaidīšana krūmos. ar binokli un piezīmju blociņu rokās, un drudžainai pierakstīšanai sagatavotu pildspalvu. un tad - caps. nu, vai arī ne-caps. kā kuru reizi. bet tas nav tik svarīgi.

zini? dažreiz es tikai brīnos. pāri paliek izbrīnā ieplestas apakštasīšu acis. knibinos ap mazu papīra strēmelīti tik ilgi, kamēr saprotu, ka esmu no tās izlocījusi sev mazu papīra kuģīti, un domāju, vai kādu dienu plaisas, kas pagaidām uzrodas ik pa laikam, pārstās uzrasties. bet tās ir skaistas plaisas. viena ir tāda kā lielāka, pamanāmāka par citām. tā sazarojas daudzās mazākās, atrod sev arvien jaunus un jaunus tukšuma apvāršņus, kam izgrauzties cauri. ja pakāpjas pāris soļus atpakaļ, tad sāk šķist, ka varbūt tās nav vis plaisas, bet upe, kaut kāda sasodīta Mekongas delta, pa kuras kanālu labirintiem reiz esi izmaldījies krustu šķērsu, līdz vēlmei ātrāk tikt prom. bet tā reti sanāk. nu, ar to pakāpšanos atpakaļ un ieraudzīšanu.

5/18/19 07:38 am

Nozagu mammas vīram džinsu jaku. Ja atloka piedurknes, ir ok.

Kaut kas labs ir tajās piektdienās, kad visi tik ļoti steidzas kur kurais. Tik aizkustinoši to vērot nepiedaloties. Un liekas, ka atrodies pašā steigšanās epicentrā, jo ir tik mierīgi.

Mājās, ja pastiepsi roku pa logu, varēsi aizsniegt ceriņus. S. noskatās, kā ēdu no pannas viņa pagatavoto. Saku, ka ar mani ir vienkārši, man visa mīla iet caur vēderu, un tad viņš smejas, un tie ir labi smiekli, kas rodas pašā vēdera vidū, kur saules pinums, es Jums apsolu.

Pēc tam klausos vecas mīļdziesmas, beigu beigās aizmaldos līdz tai vienai, kas sākas ar "goodnight to every little hour that you sleep tight / may it hold you through the winter of a long night / and keep you from the loneliness of yourself"...

Rietošajā saulē spieto desmitiem sīku kukainīšu.
Powered by Sviesta Ciba