-

Recent Entries

You are viewing the most recent 20 entries

October 23rd, 2017

05:33 am: Cilveki saka, ka vislabak esot nedomat vispar un dzivot tik nost, bet, paklau, tas tachu nemaz nav iespejams, vai ne?

Atbrauca S. un atveda daudz bildes ar Gibraltara pertikishiem. Visi tie saskabushie gjimishi! Teica, ka vinji esot uzvedushies daudz sakarigak par cilvekiem, kas vinjus tur skatiijaas.

Suns aiz laimes par S. atrashanos pieplaka pie zemes ta, ka no vinja pari bija palikusi tikai drausmigi intensiva astes luncinasanas.

Pecpusdien aizbraucam uz juru.
Nosalam. Atgriezoties dega vaigi un vairs nebija palicis pari neviens nepateikts vards.

October 21st, 2017

07:02 am: yes and no are the answers written in my true love's eyes
aizmirsu, kā šeit ielikt video un slinkums apskatīties, un viss tas blahblahblah, bet dziesma saucas "Milk and Honey" un izpilda to Jackson C. Frank.
savāds vakardienas vakars. pēdējais vientulīgais.
ar Bruno ilgi staigājām. gāju un domāju, ka man laikam tomēr nemaz negribētos, lai S. pēkšņi kāda pārpratuma dēļ uzrastos no saviem tālumiem vienu dienu ātrāk.
kamēr kakusuns kārtoja savas vajadzības, noklausījos, kā kāds vīrietis pieturā teica savam telefonam, ka laika viņam esot maz, jo drīz uz sirds operāciju un visādi varot gadīties.
varbūt tāpēc tobrīd likās, ka man pieder vesela Laika jūra. tobrīd es būtu varējusi vēl arī ar Tevi padalīties ar kādu sauju Laika. vai divām.
pēc tam pagajām garām divām mazadīgajām, kas tumšā pagalmā, iekāpušas lapu kaudzē un savākušas pilnas saujas lapu, smiedamās meta tās gaisā. nelikās, ka selfijus medīja, drīzāk tiešām vienkārši starp savām piedegušajām algebrām un ķīmijām pazaudēto prieku atrast gribēja.
šorīt vēl esam tikai mēs divi ar suni. pagalma bērzs, ar galotnēm iesakņojies debesīs, kaisa zeltu. tai kaķenei, kura tik lepni prot nevienam nepiederēt, atskrējuši kaķēni. trīs melni un viens balts.
ziema nāk.

October 19th, 2017

07:13 pm: ja īsi, tad šodien bija viena no tām dienām, kad man būtu vajadzējis vispār neizkāpt no gultas. bet ko nu par to. nezāles neiznīkst.
atceros, kādreiz "Panorāmā" sporta ziņās bija sižets, kurā pēc neveiksmīga starta sacensībās rādīja interviju ar kādu no mūsu vecā kaluma biatlonistiem.
"kā tad pašam likās, kā šoreiz gāja?" intervētājs viņam iebāza sejā mikrofonu.
"ai, sūdīgi," viņš tā arī pateica. un visiem viss bija skaidrs.
citādi - nekā tāda citāda. viss tas pats vecais. klausos Zemfiru, viņai ir tāda dziesma, kas saucas Снег начнется.
netālu no mājām šodien atvēra Lido. es ar gribēju kādu siltu zupu apēst, lai vakarā vairs nevelk uz nasķu pusi, bet rindas tur tādas, ka varētu padomāt - tur kaut ko par brīvu dod. nē, varbūt, ka deva, bet man negribējās noskaidrot.

06:11 am: ...Un vel man rudeni vienmer ir sajuta, ka esmu atgriezusies taja pasa vieta, no kurienes saaku.

Bruno sacis uzvesties ka kakis. Lok udeni ka kakjis, spelejas ka kakjis un, kad iekapju dusha, durvis atstajot valjaa, tad skataas taa tramiigi, vienu kjepu zinjkaariigi piepaceelis, itka uzmanot, lai mani neaizskalo udens - nu, kakis kaa kakis.

Un man gandriz zhel, ka S. sestdien atgriezhas, ka ar nazi nogriezot musu kluso gaidishanu un ilgosanos, un jaukās ikrīta un ikvakara sarunas.

Njems uz izkritis par zemi kaut kas ledaini balts. Saksies pavisam citas dienas. Rudens izshkjidis pavisam ierastaa ziema. Acis, nepieradusas pie baltuma, kadu bridi sapes. Bet pec tam vairs ne.

October 16th, 2017

10:35 am: Savads klusums iestajas, kad iesledzu velasmasinu. Pazud visas citas skanas, tadas ka krana nebeidzama pilesana vai sunja klusaa, vienmeriga shnjakuloshana.

Nezinu, ka tas ir Tev, bet mana pasaule dzive vienmer saruk lidz saprotamiem, ar rokam aptveramiem izmeriem, kad pienacis rudens.

Sodien no rita iedomajos - vajadzetu ieviest kaut kadu kartibu saja haosa. Visi tie padomi, kas sola, ka varesi neuztrauktues, ja rikosies ta vai sita... Beigu beigas tikai paraustu plecus, jo kapec gan? Es tachu te orientejos gana labi. Labak neka tad, ja te viss pa vietam.

Ka Tev klajas, es domaju ar ik soli, ko lieku nezinamajaa. Mana pastkastite ir tads pamests putnuburitis, kura sopavasar neatgriezas dziviba. Taja shalko vejsh. Taja neviens nevitero, mani modinat gribot.

October 15th, 2017

03:02 pm: .


02:06 pm: .


07:45 am: maza piezīme sev pašai
"Unnecessary posessions are unnecessary burdens. If you have them, you have to take care of them! There is great freedom in simplicity of living. It is those who have enough but not too much who are the happiest." - Peace Pilgrim (Mildred Lisette Norman)

October 14th, 2017

07:45 pm: A. uzskata, ka pie visa vainojama vieta, kurā tu iedzen savas saknes. viņai šķiet, ka tad, ja viņa būtu palikusi, tas būt viņu novedis kapā. tāpēc viņa esot tik tālu. un turpinot attālināties. viņa esot prom jau vairāk kā gadu un viss pamazām saliekoties pa plauktiņiem. vai tad es arī negribot aizbraukt? es gribu. ja mani kāds kaut kur gaidītu, no manis šeit droši vien vairs nebūtu ne smakas. bet es nedomāju, ka tas tā darbojas. re, tai sievietei, kas dzīvo stāvu vai divus augstāk, taču piedzimusi meitiņa. reiz skatījos, kā viņa izceļ viņu no ratiem. klakšķinot ar mēli. mazā smējās kā kutināta.

kaut gan man šis rudens neliekas tik drūms kā citi, kas bijuši iepriekš. ir slapji un drēgni, un tumsa reizēm ir visaptveroša. bet tam visam var pārkāpt pāri kā pār dubļainu peļķi. un suns ir smieklīgs un mīļš. zini, es reizēm ar viņu runājos skaļā balsī, kad neviena nav mājās. gadās, ka pasaku kaut ko, sadzirdu to kaut ko un... man mute paliek vaļā un ciet neaizveras.

kas vēl tāds? veikalā satiku bijušo klasesbiedru. tajās piecās minūtēs pārmijām vairāk vārdu kā pa visiem skolas gadiem kopā, man šķiet.
Imantā man garām paskrēja kāda sieviete, kurai cieši līdzās bez pavadas skrēja suns. vienkārši skatījos un apbrīnoju. mums ar Bruno līdz tam vēl drusciņ jāpatrenējas. ;)
tādi, lūk, pīrādziņi.

10:54 am: Varbūt šajā dzīvoklī tiesām iemājojis spoks? Nav jau pirmā reize, kad pamanu kādas dīvainības, piemēram, ne ar ko neizskaidrojamas lietu nozušanas un pēkšņas atrašanās. Nemaz nerunājot par to, ka Bruno bieži dod ķepu tukšam gaisam. Bet tas noteikti nav ļauns spoks. Es to tā nesajūtu. Tas vairāk ir tā, it kā šīm sienām būtu kaut kas man sakāms.
Šorīt ar Bruni agri pamodāmies. Bija vēl tumšs. Kad izgājām, sijājās tāds lietus, kas tevi ieskauj no visām pusēm, tā ka no lietussarga nav nekāda labuma. Tā lēnā riksītī aiztipinājām līdz bērnudārzam, kas tagad līdz atjaunošanas darbu beigām slēgts. Tumsā tā pārsegs, kas aizsedz sienas, čaukstēja kā konfektes, ko no papīriņiem iztin bērni. Koku tumšie masti. Bruno apstajās, viss saspringa, saspicēja ausis. Es arī apstājos. Tā kādu brīdi palikām sastinguši. Cilvēka apkārt tik agri vēl neviena, vien tālumā kāda reta bākuguns kādas tālas mājas logā te izdega, te iedegās. Varbūt tur vēl kādam nebija miera. Varbūt tur vēl kādam vairs neizdevās iemigt otrreiz.
Kad pārnācām, Bruno uzreiz apgūlās netālu no radiatoriem. Es ielīdu sildīties dušā.

October 13th, 2017

08:04 pm: es varētu šādi vienmēr, man liekas. ar "šādi" domājot vienatni, kurā kūņoties. nezinu, kāpēc biju izdomājusi, ka nevarētu.

no rītiem viss ir pareizi. šī zobupasta ar piparmētru garšu, šī steigā saklātā gulta. dzimumzīmīšu zvaigznājs un siltums, kas jāpatur, jāsavāc plaukstās, cik vien var, teju negausīgi.

"я тебя никогда [...]," kāds atstājis savu ziņojumu uz mājas sienas vietā, kur sākas tās plaisa un ko kāds vairrākkārt mēģinājis aizšpaktelēt. tas ir jau smieklīgi - tie burti, kas uzpeld virspusē atkal un atkal, lai vai kādām krāsas kārtām tos kāds nepūlētos aizmālēt ciet, ir gandrīz kā anekdote. burti tagad ir izplūduši, no tiem notek krāsa, un man pēkšņi ne no tā, ne no šā gribas kaut ko skaistu, kaut ko tādu kā biļeti uz klaviermūzikas koncertu. vai dzirdēt Tavu balsi.

biju jaunajā darba vietā uz ugunsdrošības instruktāžu. t.i., darbs tas pats vecais, tikai pārvācamies uz jaunajām telpām jau pavisam drīz. tur ir tik šausmīgi. zini, kad tā nostājies vestibilā un paskaties augšup, tur ir visi tie gaiteņi, kas aizvijas augstāk un tad vēl augstāk. stāvi tāds maziņš un melns visā tajā stindzinoši baltajā klusumā un tikai skaties, kā atkal pa tiem gaiteņiem uz augšu vai uz leju pārvietojas vēl kāds baltā tērpta cilvēka stāvs. un kājas jau tu viņam neredzi - varbūt tieši tas pastiprina neomulības sajūtu? un tur nedrīkstēs vērt vaļā logus. t.i., nedrīkstēs VISPĀR. pat mazliet pavēdināt ne.

šovakar Stina Nordenstam ar dziesmu "So This is Goodbye":

So this is goodbye
So this is how you say it
These are the words
It's the voice you're using
It's the picture you've seen

08:14 am: Man vakar bija laiks, kas janosit, un es iegaju padzert teju vietaa, kas taa arii saucaas - Ezitis miglaa. Sedeju, domaju, teja dzisa, laiks kusa ka no saldetas izvilkts, tiesi tadai lietainai dienai taupits persiku sorbets.
Kura ir skumjaakaa dziesma pasaulee, Tu kadreiz man vaicaji. Tagad man liekas, ka ta vienmeer ir sirds dziesma, lai cik banali ari tas neizklausitos. Sirds vienmer skan kaa uz ziemu pamestu supolju ciksteshana bernu rotalju laukuminjaa starp devinjstavu majam, kur kadreiz pagaja tava berniba, kad tas iesupo vejsh vai kads aizdomajies cilveks, kurs vienkarsi izgajis pagalma uzsmekjet un padomat, ko iesakt ar savu atlikusho dzivi.
Kadreiz tu man teici, ka par milestibu runat nav verts. Un shkjelmigi pasmaidiiji. Es mirkli padomaju un tad Tev piekritu. Ir tik daudz kaa cita. Tik daudz ka svarigaka.
Zini, bet debesis vienmer it kaa pastiepj roku zemes virziena, kad list. Nu, vismaz man ta vienmer shkjiet, kad oktobris.

October 12th, 2017

08:40 am: Kad atnāku mājās, vispirms kareivīgā noskaņojumā prasu sunim, vai iesim vākt komplimentus. Viņš par atbildi tikai nicīgi nošķaudās, viņam droši vien tie komplimenti bijuši - nebijuši. Un tad viss ir tieši tā, kā teicu. Mēs ejam un uzlasām komplimentus. Bieži kāds kaut ko pajautā un es atbildu, parasti strupi, bet reizām izsmeļošāk, ja ir noskaņojums. Bieži suņa Fuņa virzienā pastiepjas kāda roka. Glāstam. Kāds cits vienkārši grib uzzināt, cik tieši pūkains viņš ir. Viņš ir ļoti ļoti pūkains, bet drīkst par to arī pārliecināties, es tad saku.
Kad atgriežamies, man kareivīgā noskaņojuma vairs nav, ir tikai sasvīdusi mugura un sapnis par siltu dušu, un es klausos Keitu Bušu, un mani kaut kas apstādina pie vārdiem:

Every sleepy light
Must say goodbye
To the day before it dies
In a sea of honey


Un tad gaisma izčākst un ir laiks pārvilkt segu pāri galvai.
Sapnī Tu ieliec man rokās atslēgas, kopā trīs, ko kopā notur atslēgu piekariņš ar koka figūriņu - Šrilankas tējas lasītāju, un saki, ka laiks doties mājās.
Es pamostos un vairs nesaprotu.
Rīts kā punchline, kuras kā nav, tā nav.

October 8th, 2017

07:11 am: mans svētdienas rīta instagrams: Fricis Bārda un visu laiku fonā ne īsti sāpoša, ne nesāpoša galva. un kāds punkts, tāds burtisks un trekns. uz i.



05:37 am: kad vakar no rīta pamodos, S. jau bija tālēs zilajās. Tā droši vien labāk. Es būtu tikai puņķojusies. Pēc tam izgājām ar suni staigāt - bija vēl tumšs. Kad atgriezāmies, jau ausa gaisma. Virs mums bija drošas, lidojumam gatavas fasten-your-seatbelts debesis.
Divvientulība ar suni izrādījusies panesamāka nekā man šķita, varbūt pat zināmā mērā jauka. Ir savs šarms arī šādai būšanai.
S. piezvanīja no sava galamērķa pusceļa. Pēdējiem viņa vārdiem savu elpu, šķiet, uzpūta vējš, un tos vairs nesaklausīju.
Kaut kā tā. Klausos Kasandru Vilsoni. Man vienmēr patikusi viņas balss. Viskijs un medus tajā. Harvest moon.

October 6th, 2017

08:00 pm: come wander with me".

04:19 pm: sapnī man pirkstā bija Nameja gredzens. tāds amatiera darinājums, šķiet, jo ievēroju, ka tā pinumā gadījies brāķis. nezinu, no kurienes tāds gredzens pēkšņi. man tāda nav un nezinu arī nevienu, kas tādu nēsātu. bet sajūta ar to pirkstā bija laba. tāda, it kā es to gredzenu būtu valkājusi jau ilgi, jau veselu mūžību, vai saproti?

bet manam rudenim šoreiz klāt piepīta ierasti saldā klepus sīrupa garša. istabās dažreiz smaržo pēc apgrauzdētiem riekstiem un aiz sienas kāds skaļi žāvājas. nežūst veļa. nežūst nekas. kad no rīta izvedu Bruno pačurināt, augstu ir zvaigznes. tik daudz, ka pietiktu katram, kas vien sagribētu vienlaicīgi ar mani palūkoties augšup. reizēm es iedomājos, ka tas ir brīnums, ka mēs tur tā stāvam. viņš ar savu kūpošo čuru strūklu, bet es ar savām zvaigznēm, sabirušām kapucē.

grūti no rītiem pamosties, arvien grūtāk, tas ir. varbūt kaut kas mainīsies, kad pieslēgs apkuri, es sev saku. un ceru.

October 2nd, 2017

08:11 pm: .


October 1st, 2017

09:59 am: "I am so glad to live in the world where there are Octobers." -- L.M.Montgomery

es nezinu, kas vēl, ja neskaita aukstumu un lamas vilnas segu. vakar vēlu vakarā vēl bija iedvesma sasaiņot pirmo Ziemassvētku dāvanu. tas ir mazs sīkums, bet man patīk, kā izdevās to iesaiņot.

stāstu krājums, ko jau vakar pieminēju, dara ar mani to pašu, ko spēcinošs vistas buljons sniedz vīrusa novārdzinātam organismam. suns naktslampiņas gaismā klusi šņākuļo, drīzāk izskatoties pēc maza, kraukšķīga, ar sāli apkaisīta pretzel.

par man mīļu ieradumu kļuvusi kādā skaistā augusta piektdienas pēcpusdienā dota solījuma turēšana - iksvētdienas sazināšanās ar cilvēkiem, kuri mums uzticēja Bruno. tas vienmēr ir tā jauki - padomāt, ko par suni Funi pastāstīt šoreiz.

kamēr gulēju, mamma virtuvē atstājusi pastkaršu komplektu ar melnbaltiem Aizputes fragmentiem, kas paredzēti izkrāsošanai. es nekad neesmu bijusi Aizputē, man šķiet. es vispār no Latvijas esmu redzējusi ļoti maz. vienmēr man liekas, ka tā Pasaka ir tur, aiz tām trejdeviņām jūrām un kalniem. vienmēr es kļūdos.

06:34 am: Feisbukā atradās dažas bildes no vakardienas pasākuma.

klikšķināt, lai apskatītos )

Powered by Sviesta Ciba