. [entries|archive|friends|userinfo]
.

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| pēdējie ieraksti ]

[May. 27th, 2018|06:13 am]
Nebiju tā līdz šim ieskatījusies... Šorīt pēc pastaigas joprojām neizdodas aizgaiņāt šermuļus un sajūtu, ka pa mani rāpo. Tie ievu tīklkodes skartie koki te, Imantā, taču teju katrā pagalmā - tik apokaliptisks skats. Kā tādas ar plēvi pārklātas mēbeles pamestā mājā...
Linkatstāsi pēdu nospiedumus sniegā?

[May. 27th, 2018|04:32 am]
Labi tā iet pa tukšu meža ceļu, skujām apbirušu. Pat ja tas ir tikai sapnis, kurā zini, ka agrāk vai vēlāk nonāksi vietā, kur ceļš sazarosies un vajadzēs izvēlēties, un nebūs daudz laika, lai pieņemtu lēmumu - vajadzēs izlemt ar ķirurga precizitāti.

Bet pagaidām es palieku pie tā, ka ir labi tā iet un ik pa laikam pieliekties, lai nosistu odu, kas pie potītes pēkšņi, vai lai noplūktu kādu zāles stiebru, ko plūkāt, paliekot turpat domu krastos izskalotai.

Labi tā iet un domāt kaut ko savu. Domāt, piemēram, ka maijs jau tuvojas izskaņai un tūlīt būs jāpiesprādzējas, jo viss aizdegsies un sadegs, zaļām liesmu mēlēm gar tevi snaikstoties. Ka drēbes kļūst arvien smagākas, traucējošākas. Ka domas kā bezdelīgas arvien tuvāk un tuvāk pie zemes kā pirms lietus.

Tagad daudz dzīvoju atmiņās, esmu tajās izmetusi savus enkurus. Tās tagad liekas svarīgākas, jēgpilnākas par esošo. Kaut gan arī tā nav visa patiesība. Vakarnakt taču sabijos par suni, jo netipiski apātisks šķita kļuvis. Sabaidījos, bet šorīt jau domāju, ka droši vien tas tikai karstums, sastāvējies iekštelpu gaiss.

Varbūt viss ir tikai karstuma izraisīts savādums. Ziņās dzirdēju - ja tā turpināsies, tad šogad, iespējams, jāņuzāles būs noziedējušas jau pirms Jāņiem.
Linkatstāsi pēdu nospiedumus sniegā?

[May. 16th, 2018|06:16 am]
Reizem udens kafijai uzkarst tik mokosi lenam. Tik lenam, ka pati nespeju noticet tam, ka jau maija vidus. Un driz man drosi vien vajadzes atmest ieradumu tities platajos dzemperos, kuros tik viegli noslikt.

Tagad vairak ka jebkad agrak dzivoju ar to savu ieksejo serkocinju, ar kuru dzivoju vienmer. Ka milu. Ka ilgojos nepasakami.

Rit pie arsta. Esmu sailgojusies - luk, pat baklavu vinjam no Turcijas esmu atvedusi, - kaut gan jau zinu, ka viss izskatisies taja kabineta. Lidz sikakajai detalai zinu.
Linkatstāsi pēdu nospiedumus sniegā?

[May. 15th, 2018|06:20 am]
.Savadi gulju pedeja laika. Aizmigusai man liekas, ka patiesiba esmu pamodusies, un velku sevi aiz matiem ara no tas lipigas tumsas, bet nesanak - kaut kada cerinziedu bezsamana drizak, nevis miegs...
No junija mans darbalaiks lidz 1. septembrim saisinas par vienu stundu. Gaidu to. Gaidu, kad uzlis lietus. Sen nav lijis, zeme tik sausa, ka put, bet es uz vecvecaku kapu kopinam leduspukjes sastadiju.. Baidos, tas izniks, ja makonji paies garam.
Linkatstāsi pēdu nospiedumus sniegā?

[May. 13th, 2018|03:46 pm]
neaizmirstulītes zied.

Что касается звезд, то они всегда.
То есть, если одна, то за ней другая.
Только так оттуда и можно смотреть сюда:
вечером, после восьми, мигая.
Небо выглядит лучше без них.
Linkatstāsi pēdu nospiedumus sniegā?

[May. 13th, 2018|01:09 pm]
atzīstos, ka man neizsakāmi patīk tā Izraēlas Eirovīzijas dziesma. tas pat nav īstais vārds. man vispār visa tā meitene patīk. kaut kas viņā tāds, ka nevaru uz viņu neskatīties. un vajag aizbraukt uz Izraēlu kaut kad.

"..."
Linkatstāsi pēdu nospiedumus sniegā?

[May. 12th, 2018|10:09 pm]
Sen tā nebiju braukusi ar sabiedrisko transportu uz jūru. Vienmēr jau tomēr sanāk, ka kāds, kas pats pie stūres, paķer līdzi. Autobusa vadītājs šķita nikns par to, ka viņam jāstrādā sestdienā, jo brauca kā nenormāls.

Jūra reizēm ir tikai jūra, nekas cits. Man šoreiz trūka pacietības gulēt. Stāstīju mammai, ka Turcijā šad tad apēdu pa kādam saldējumam pa ceļam uz pludmali. Latvijā nekad nejūtos tik brīvi, lai kaut ko notiesātu, ejot pa ielu, pat ne ceļā uz jūru esot.

Te, Imantā, kur vien skaties, siltais vakars satupinājis uz soliņiem tipāžus, kas viens par otru kolorītāki un grauž saulespuķu sēkliņas tik drudžaini, it kā no tā būtu atkarīgs viss turpmākais.

traces of you
linger like a teardrop
Linkatstāsi pēdu nospiedumus sniegā?

[May. 12th, 2018|08:07 am]
visu šo laiku ļoti ilgojos pēc vienatnes, bet tagad, kad man tās ir pārpārēm, es vairs nezinu, ko ar to iesākt. droši vien, ja es būtu narkomāns, es nespētu apstāties.

un tomēr. par spīti visam. šodien būs skaista diena. saule jau augstu un jūra, man tā vien šķiet, deg nepacietībā mani aprīt, sakošļāt un tad izspļaut atpakaļ krastā.
es esmu apņēmusies nosauļoties brūna, brūna, brūna - tāda, lai tikai acis un zobi spīd balti - un atpakaļceļā nopirkt maijpuķītes.

pagājušosestdien biju Latgalē, Višķos. piebira pilni mati ar ābeļziediem. savācu gaiļpiesīšus tējai. I., Tev būs jānāk ciemos. būs iemesls.

tagad vāru sunim vistu mādziņas.
"tas ir tik skumji, ka suni, kas radīts pļavām un ezeriem, esam iespundējuši šajās četrās sienās," saku S.
"nu, vismaz viņam te ir viena aita, ko ganīt," S. nosmej, atvērdams logu.
istabā ielido bite.
svaigs gaiss.
Linkatstāsi pēdu nospiedumus sniegā?

[May. 10th, 2018|06:17 am]
Vai dzīve var būt kaut kas tāds, kas var padoties vai nepadoties? Es nezinu. Var jau būt, ka par kādu tā saka, ka dzīve viņam vai viņai sanāk viegli, kā līdzens adījums bez nosprukušiem valdziņiem.

Kas padodas Tev, es reizēm gribu Tev pajautāt. Es esmu nepārspējama, ja runa ir par maniem agrajiem rītiem. Vēl man sanāk visu kaut kur nolikt un tad vairs neatrast.

Reizēm es nezinu, ko teikt pat sev. Tad nopērku Kinder Surprise, un tur iekšā vienmēr atrodas kāds pareģojums, līdz smiekliem trāpīgs. Piemēram, skumīgs zils pērtiķītis aiz restēm.

Un ko? Un neko. Neviens nevienam neko. Nav parādā. Kas vēl tāds? Darbā beidzot kāds izdomājis, ka kafijas automāts tā nedrīkst slēpties - tagad uz tā atrašanās vietu norāda zīme ar bultiņu un kafijas tasīti tai blakus. Vienmēr pasmaidu, kad tai paeju garām.
Linkatstāsi pēdu nospiedumus sniegā?

[May. 4th, 2018|06:52 am]
Dienas pazūd nebūtībā kā badmintona mušiņas, ko pārtver un uz kaimiņmājas jumta nogādā Vējš. Ja par dažu nozušanu man kādu brīdi vēl jādomā, tad par citu neatgūstamību tikai vienaldzīgi paraustu plecus.

Atgriežoties dzīve liekas sarāvusies vēl mazāka kā skatoties no tāluma. Visu pēcpusdienu līst un pat tad, kad beidzot atrodas kāds gaišāks mirklis, kārdinājums noticēt tam, ka izejas nav, šķiet saldāks par mīļajiem atvesto gabaliņu halvas.

Zini, reizēm no rītiem, kad esmu viena, Tu pēkšņi uzrodies, kad esmu novērsusies un vairs nehipnotizēju pulksteni, un tad Tev ir tādas vēl nepamodušās acis, sapņa iemīta taka uz vaiga un krekliņš ar uzrakstu “life is not a dress rehearsal”. Bet kas tad ir dzīve, ja ne dress rehearsal, man gribas Tev pajautāt, bet es esmu vēstule, kuru Tu sadedzināji, kad Tev bija 14, turklāt pelni jau paši par sevi ir atbilde.

Tā nu sēžam, gaidam, kad uzvārīsies ūdens kafijai, līdz kamēr virs mums savelkas klusuma negaisi. Manējie ir par to, ka žēl un skumji, un nav godīgi, ka nogāze, kas atdala pateikto no domātā, ir tik stāva. Par ko ir Tavi? To nezinu. Nekad jau nezini, par ko ir kāda cita klusums.

Runā, ka naktis tagad kļūstot arvien īsākas, bet man tomēr šķiet, ka savā ziņā tās pat pastiepušās garākas – lipīga melanholija, sapinusies kopā ar manu mūžīgi saraukto pieri, vairs nav ne melanholija, ne saraukta piere, bet kaut kas cits.

Protams, Tu paklusēsi kā klusē vienmēr, kad jūti, ka Tev nav tiesību kaut ko teikt. Viss jau sen dzīvo, zini. Viss jau sen dzīvo pats par sevi, bez Tavas iejaukšanās. Arī Tu brīnītos, ja to vēl prastu.
Linkatstāsi pēdu nospiedumus sniegā?

[Apr. 29th, 2018|11:12 pm]
"Didn't I give you everything / I tried my best just to be a man / I bought you diamond rings / Everything that a woman could need," dzied Darondo. Patīk, kā tumsa te ap pus astoņiem kā vāks uzkrīt virsū dienai, izvilinot uz ielām saules nogurdinātos. Aizvakar Konjā nopirku svārkus. Garus, melnus, plandošus, ar sīku ziediņu rakstu. Nezinu gan, vai tos kaut reizi uzvilkšu. Man te mazliet pietrūkst mana spilvena un manu mūžīgi mūžos sastingušo, loga ierāmēto debesu, bet tas arī viss.
Ir tik svarīgi, lai Tu... es pat nezinu... ko? Nodomātu, vienmēr zinātu vai varbūt beidzot saprastu, no jauna ieraudzītu jau desmitām reižu skatīto?
...
Linkatstāsi pēdu nospiedumus sniegā?

[Apr. 20th, 2018|10:20 pm]
Zini, man reizēm vajag aizbraukt ļoti tālu, lai pārietu ilgas pēc mājām. Vienkārši tad esmu prom no visa un visiem, un nav citu variantu, un viss, no attāluma skatoties, liekas smieklīgs un nesvarīgs.

Šovakar šeit dzirdējām labus ielu muzikantus. Nezinu, nekas jau tāds, vienkārši flauta, ģitāra un balsis, bet dziesma bija bez vārdiem, uz na-na-naaa - tāds skumjš, mazliet austrumniecisks motīvs, kas atkārtojās, bet neapnika.

Jūra kaut kur tur, necaurskatāmā tumsā, šovakar velta krastam lamuvārdus. Nez, ko šis šai tādu nodarījis. Dažas sekundes arī man gribas tā. Iekāpt smiltīs un apvilkt ap sevi apli, un palikt tā. Bet tad es pārdomāju.

Gaiss gan silts - ienirsti tajā tiklīdz kā izej pa viesnīcas durvīm. Kad garām pabrauc taksis, tu nodomā, ka droši vien kāds dodas uz lidostu.
Linkatstāsi pēdu nospiedumus sniegā?

[Apr. 14th, 2018|06:57 am]
vakar biju lieciniece tam, kā kāda meitene, kas raustīja valodu, izvēlas pirmo siksniņu no mugursomas izceltam haskiju šķirnes kucēnam. "un v-v-vēl viņam vajadzēs b-b-bļodiņu ūdenim," viņa apņēmīgi teica, kad siksniņa bija atrasta, un kucēns uz viņu paskatījās tik dievinoši, it kā būtu teikto sapratis. kopš tā laika mani vajā uzmācīga doma par darbu zoo veikalā. tur ir visas tās daudzās kārbiņas ar ēdienu dzīvnieciņiem. un vajag parūpēties par zivtiņām un putniņiem.

A. piezvanīja un izstāstīja, ka no pupiņām, kas kārbiņās, cilvēki kļūstot resni. vispār no visa, kas tajās bundžiņās nopērkams, kļūstot. jo tur esot konservanti un blabla. nobijos un iemērcu parastās pupiņas. vēlāk uzvārīšu.

tagad ir agrs rīts. kaut gan varbūt nemaz ne tik agrs. kā kuram droši vien. bet pagaidām, ja neskaita putniņus, viss kluss un vēl aizmidzis kā izlasīta grāmata, ko žēl ielikt atpakaļ plauktā.
ēdu ābolu biezeni, tādu bēbīšiem domātu droši vien, jo uz burciņas vāciņa uzzīmēts ezītis, kuram cauri labirintam jānokļūst līdz ābolam.
caur vai ap tavu dzīvi zogas mans ceļš, domāju.
es sen neesmu klausījusies to dziesmu.
jo bail - tā ir tik skaista un sāpīga dziesma.
youtube ir atrodama skaista "Apvij rokas" versija Shipsea izpildījumā.
Linkatstāsi pēdu nospiedumus sniegā?

[Apr. 8th, 2018|12:30 am]
"..."
Linkatstāsi pēdu nospiedumus sniegā?

[Apr. 7th, 2018|10:30 pm]
Es tik bieži esmu dumji sastresojusies, uzvilkusies par kaut kādiem absolūtiem niekiem un tik reti uztraukusies par kaut ko tādu, kas patiesi IR uztraukumu vērts, ka otrs šķiet teju atsvaidzinoši īpašs apziņas stāvoklis.

Un kad uztraukumi ir garām un varu beidzot uzelpot, ir laiks kaut kam jaunam – svešas pilsētas iepazīšanai, citai dziesmai, bez kuras nevarēt iziet no mājām, vai arī gan pilsētai, gan dziesmai.

Man bieži saka, ka par spīti šķietamajai noslēgtībai es esot ļoti atklāts cilvēks. Tā droši vien ir taisnība, ja jau tā saka, bet zinu arī to, ka vislabāk jūtos, ja savas domas paturu pie sevis. Varbūt tā ir pašaizsardzība vai arī man vienkārši patīk būt grūti saprotamai? Nezinu. Gan jau abi iemesli savā starpā kaut kādā ziņā saistīti. Bet tas nav svarīgi.

Šovakar ļoti kārojas citronu limonādi. Ceru, ka arī šonakt sapnī satikšu Ursulu K. le Gvinu. Pagājušonakt viņa sēdēja manā istabā uz skapjaugšas. Mēs runājāmies par kaķu dieviem un par to, ko tie iesāktu, ja pasaulē pēkšņi izmirtu visi minkas. Ik pa laikam viņa pastiepa manā virzienā savu tējtasīti un lūdza, lai pieleju vēl mazliet ūdens klāt viņas tējas biezumiem. Un sazvērnieciski pasmaidīja, it kā mēs abas glabātu kādu kopēju noslēpumu.

Njā, par četrkājainajiem draugiem runājot... vai stāstīju, ka vakar vedām suni uz klīniku, jo bija aizdomas, ka viņš norijis baterijas? (Atnācu mājās un atradu uz grīdas mētajamies tukšu iepakojumu, uz kura bija pavisam skaidri saskatāmi suņa zobu nospiedumi.)

Garlaicīgi nav, nē.
Linkatstāsi pēdu nospiedumus sniegā?

[Apr. 5th, 2018|10:06 pm]
Visu dienu mani vajā Tavas nosapņotās acis. Siltas un mazliet izsmējīgas, spožas kā delfīnu muguras kaut kur tur, tālumā.

Pēc pērkona lietus zemei pieglaudusies bieza migla. Paķeru fotoaparātu un skrienu laukā pa durvīm, ar lakatu aizķerdamās aiz durvju roktura.

Tāds vakars, kad viss savijies kopā tik neatdalāmi, ka nav iedomājams viens bez otra - iela nav tikai iela un migla nav tikai migla, bet gan migliela. Ne peļķe un ne balodis, bet baložpeļķe. Ne lietussargs un ne cilvēks, bet lietussargcilvēks.
Savādi un aizkustinoši, ka arī mani šeit atvedusi dzīve.

Pārnākot atrodu visu savās vietās, it kā tūkstoš gadu miegs to būtu atradis un sastindzinājis. S. ar suni sēž pie atvērtā loga un skatās tālumā. Zupas katliņš grabina vāciņu ar pilnu jaudu.
"Ko labu nobildēji?" S. jautā, galvu nepagriezis.
Linkatstāsi pēdu nospiedumus sniegā?

[Mar. 25th, 2018|04:42 pm]
klusa pūpolsvētdiena. mēģinu lasīt kaut ko vienu, tad kaut ko citu, bet līdz galam tā īsti neielasos ne vienā, ne otrā. dungoju "in the jungle, the mighty jungle, the lion sleeps tonight", tālāk netiekot, jo nezinu vārdus un slinkums meklēt. bet ja dungojas, tad lai dungojas, jo ko tad tur vairs... virtuvi apsēdis Mārupes gurķa smaržas gariņš.

.

domāju, vai tomēr nepiekrist turpmāk strādāt arī svētdienās. man tāpat nekad nav patikusi šī nedēļas diena. varbūt tāpēc, ka nekad nezinu, ko ar to iesākt? pagaidām sliecos vairāk uz "jā", nekā "nē" pusi.

.

cauri miegam dzirdu, kā sniegpulksteņu armija iztikšķ savu tikšķamo. "4... 3... 2... 1....," tie atskaita alikušās sekundes līdz pavasarim.
feisbukā atraksta S. māsa, kuru aizkustinājusi kāda mana fotogrāfija.
Krievijā gan vēl neesot ne smakas no pavasara, vienīgi debesis jau tik daudzsološi zilas, ka esot jābrīnās, kā zem tādām vēl varot būt tik daudz sniega.
Linkatstāsi pēdu nospiedumus sniegā?

[Mar. 24th, 2018|08:05 pm]
Skrēju, skrēju, Vēju tāpat nenoķēru.

.

Vīruss izpletis savus taustekļus līdz stadijai, kad klepojot sāp visas maliņas, bet vismaz tas vairs nav tas pretīgais sausais, seklais, neizklepojamais kakla krekšķis, kas vienmēr uznāk pilnīgā nevietā un nelaikā.

.

Suns smagi šņākuļo, iekritis tādā dziļā miegā, ko sniegt var tikai ilga pastaiga svaigā gaisā. Pēc šodienas ložņāšanas pa brikšņiem viņa kažoks pilns gružu, bet es ļaušu viņam gulēt un izķemmēšu to kaut kad rīt, dienas gaismā.

.

Ja šis nav miers, tad noteikti kaut kas tuvu tam stāvošs.
Linkatstāsi pēdu nospiedumus sniegā?

[Mar. 20th, 2018|05:24 pm]
Ir tādas dienas, kas sākas nevis ar pamošanās brīdi, bet kaut kad vēlāk, reizēm pat krietni vēlāk, piemēram, kad tu brauc pāri Vanšu tiltam un trolejbusa vadītājs tieši tobrīd pagriež mazliet skaļāk radio tieši tad, kad tur skan The Waterboys dziesma “The Whole of the Moon”.

.

Mājupceļā pieķeru sevi, ar acīm meklējot zaļās krāsas aizmetņus. Vēl daudz par agru tam. Ar zaļo krāsu vispār savādi. Tā ir pilnīgi un galīgi mana krāsa. Bet drēbju skapī no visiem apģērba gabaliem, kas zaļā krāsā, palikuši vairs tikai divi, no kuriem nēsāju tikai vienu, turklāt tikai īpašos gadījumos. Nu, jā, vēl lietussargs man zaļš. Bet lielākoties roka pati sniedzas pēc melnā vai pelēkā.

.

Pastkastītes iztukšošanas dienas ir manas mīļākās dienas, un šoreiz tajā iekritis sūtījums no Zagrebas. Varbūt saņemtā vēstule, varbūt kas cits, bet atkal ilgojos pēc mugursomas uz pleca. Kā Tu vari būt tik noskumis, ja arī aiz Tava loga ir ceļš, ceļa galā ir smiltis, smiltis satiekas ar jūru, bet jūra satiekas ar pašu horizontu?
Linkatstāsi pēdu nospiedumus sniegā?

[Mar. 17th, 2018|10:19 am]
Skrēju pa nebeidzami garu gaiteni, man kāds sekoja, es kritu, manas plaukstas izrādījās esam no stikla - tās sašķīda sīkās lauskās un no manis iztecēja medus, pilns ar tajā noslīkušām skudrām... jau jutu, ka šis kāds mani sagrābj aiz potītēm... tad pamodos, jo suns, ar zobiem iekodies segas stūrī, lēni vilka to man nost.

.

Viss liekas sašķiebies mazliet pa kreisi vai pa labi no tā, kā šim visam vajadzētu būt. Bet ja krūzītē iestāvas tēja un ja putni par spīti aukstumam vītero jau pa pavasariskam un ja es aizveru acis, tad vismaz kaut kas no tā visa iztaisnojas. Bet vispār jau sevis mānīšana ir nelāgs ieradums, es zinu, zinu.

.

A. pajautāja, kad es esot par kaut ko brīnījusies pēdējoreiz un es nevarēju iedomāties neko tādu, bet nolēmu paskatīties vēlreiz tepat sev apkārt un atklāju, ka vakar sunim nopirktā un pamestā spēļmantiņa šorīt vēl aizvien nav zaudējusi ne kripatiņu no sava pīkstulīguma, kaut gan parasti viņš ar tādām tiek galā vēl pirms esmu paspējusi aizskaitīt līdz trīs.

.

Viens no tiem retajiem rītiem, kad savādu mierinājumu sniedz apziņa, ka es nekad neizlasīšu visu, ko gribētu izlasīt, nepabūšu visur, kur vēlētos nokļūt.
Link1 pēda|atstāsi pēdu nospiedumus sniegā?

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]