pillow talk

Recent Entries

7/14/18 07:15 am

7/13/18 06:13 am

Sapnī baskājaina gāju pa meža taku, kas bija piebirusi ar skujām un čiekuriem. Gāju, gāju, te pēkšņi nonācu vietā, kur taka sazarojās divās, un pamanīju, ka no kāda ceļmalas akmens mani vēro putns ar pāva asti un divām galvām. Jautāju, pa kuru ceļu man doties tālāk.
"Abi būs labi," tas teica un turpināja knābāt akmeni.
Pamodos.

Man pietrūkst noguršanas, tādas īstas. Man pietrūkst sajūtas, ka tālāk vairs nevaru paspert ne soli. Man šķiet, ka esmu pelnījusi, lai ar mani notiktu labas lietas, bet, ja godīgi, kad atskatos, aiz sevis neredzu cenšanos, es neredzu ne drusciņas pieliktu pūļu, lai šīs labās lietas mani atrastu.

Vakar burvīgs lietus. Tā vai kā cita dēļ šķita, ka aizvadītā diena sarūk kā samazinot burtiņu lielumu word dokumentā. Tā bija laba sajūta. Arī neizlēmīgums kaut kur pagaisa. Dzēru zāļu tēju, kam bija dots nosaukums "Balles karaliene". Bet sarkanais āboliņš vienmēr palīdz izšķirties par labu kaut kam vienam. Tas atraisa.

7/11/18 03:46 pm

sapņoju, ka esmu kāds pavisam mazs radījums, varbūt pele, un mani pa Rundāles pils dārziem vajā kāds cilvēks motociklistista ķiverē, un viņa nodoms, es sapnī to zināju, bija tikt no manis vaļā. ziedi bija krāšņi, es paspēju tos ievērot. bet fonā no tālienes atplūda kaut kas no Vivaldi "Gadalaikiem".

darbā esmu sākusi sarunāties ar printeri - laiki pienākuši, tas saucas. darba virtuvē pusdienas ēdot noklausījos, kā K. stāstīja par saviem Dziesmu un Deju svētkiem. piemēram, viņa teica, ka "Lec, saulīte" atskaņošanas laikā viņa uz mirkli pārstājusi dziedāt un aizvērusi acis, lai dzirdētu, kā skan viss kopkoris. man tas šķita skaisti.

kas vēl? ļoti gribu šos skaistumus:

7/9/18 11:34 am

Pamodos ar galvā ieķērušos Dārziņa “Nāru dziesmu”. Lai to aizgaiņātu, klausos 1971.gada ierakstu, kas saucas “J.S.Bach is Alive and Well and Doing His Thing on the Koto”. Godīgi sakot, nosaukums man patīk vislabāk. Bet klausīties var un ir šis tas, kas man pat patīk.

Uzrakstīju vēstuli jaukajai malaizietei. Ilgi štukoju, ko tādu pacilājošu ierakstīt apsveikuma kartiņā, beigās izšķīros par labu šim Haruki Murakami citātam: “I imagine my search will continue – somewhere. A search for something that could very well be shaped like a door. Or maybe something closer to an umbrella, or a doughnut. Or an elephant. A search that, I hope, will take me where I’m likely to find it.” Es nezinu, kāpēc tieši šie vārdi no visiem iespējamajiem - man vienkārši šķita, ka tie ir jauki vārdi, ko, pat nezinot kontekstu, arī viņai patiktu apdomāt.

Citādi viss pa vecam. Es ceturtdien kādam teicu, ka visvairāk negribētu vienkārši tāpat nobumbulēt trīs brīvdienas. Un kas no tā sanāca? Es nobumbulēju trīs brīvdienas, ar kurām grasījos iesākt kaut ko jēdzīgu.

Aizvakar ieklīdu Jyskā, jo tur atlaides šim tam, un izmēģināju iesēsties atpūtas krēslā. Nezināju, ka kaut kas tāds vispār pastāv - tu tādā iegrimsti, bet tas vēl nav viss, jo vari nospiest podziņu, kā rezultātā automātiski uz atpakaļu atsprāgst krēsla atzveltne, kā arī uz āru izvelkas paliktnis kājām. Lūk. Pasēdēju tā un sapratu, ka man ar šo atpūtas krēslu laikam viss cauri. Bet gan jau būs citi krēsli, citi stāsti.

Vēlāk apsēdos kādā kafejnīcā un vēroju, kā garām pajoņo cilvēki, un domāju, kā tas vispār iespējams, ka man ir seja un ka bez manējās ir vēl tik daudz seju, un kā tas nākas, ka reizi simts gados (vai biežāk, ja paveicas) tu ieskaties kādā sejā, pat ne īpaši vērīgi, bet uzreiz zini VISU.

7/7/18 02:14 pm - šodiena.

7/5/18 05:04 pm

izdzēru darbā otro krūzīti kafijas, kaut gan negribējās. tāda kafija arī negaršo ne pēc kā, ja neesi uz īstā kafijas viļņa, ja godīgi. pēc stundas un piecpadsmit minūtēm man sagribējās vēl vienu kafiju, kaut gan pavisam nesen taču jau biju pie savas papildus kafijas tikusi. domāju, vai tāda kafija, kuru tu beidzot gribi, garšotu labāk vai tomēr ne pēc kā. tāda stulba ne dzert, ne nedzert sajūta.

es vēlētos

es vēlētos

es vēlētos

kaut man būtu ledusskapis, kas spļautu laukā ledusgabaliņus.
tie vienmēr ir tik noderīgi, tu vari tos pat iemest savā kafijā - vienu, divus vai pat trīs.

"..."

7/3/18 08:53 pm

lielākoties dienas ir tik līdzīgas viena otrai, ka reizēm es vairs nezinu, kura ir tā sastāvdaļa, kas atstāj šo sājo pēcgaršu pilnīgi visam. es taču visu daru, kā vienmēr. es taču izmantoju pat mērtraukus. bet sājums kā ir, tā paliek.

mana mīļākā fotogrāfija no tām, kurās esmu redzama es, ir tā, kurā tu ieslēdz kameru, gribēdams pārbaudīt, vai tā darbojas, un nejauši nospied slēdzi, netikdams tālāk par "vai šī kamera vispār...". tā nu es tur vienkārši sēžu, ceļus pievilkusi klāt pie krūtīm un kopumā izskatos tizli. es izskatos pēc cilvēka, kurš var aizķerties aiz tukša gaisa un nolikties garšļaukus uz līdzenas vietas.

šodien ne reizi neuzvilku kurpes. un es neatceros, kad es pēdējoreiz būtu jutusies TIK. SASODĪTI. LAIMĪGA. lietus uzglūnēja dienai no visām pusēm, bet tā arī neuzlija. pēc Upes apciemošanas es aizmigu šūpuļtīklā, apsegusies ar kaķu spalvām aplipušu pledu, un pamodos no tā, ka kāds ar zāles stiebru kutināja manu zodu.

vai tad tā vispār mēdz būt, es nodomāju.

6/30/18 07:26 am

“Regular maps have few surprises: their contour lines reveal where the Andes are, and are reasonably clear. More precious, though, are the unpublished maps we make ourselves, of our city, our place, our daily world, our life; those maps of our private world we use every day; here I was happy, in that place I left my coat behind after a party, that is where I met my love; I cried there once, I was heartsore; but felt better round the corner once I saw the hills of Fife across the Forth, things of that sort, our personal memories, that make the private tapestry of our lives.”

-- Alexander McCall Smith

6/30/18 06:59 am

tas ir mazliet biedējoši, kā es vienmēr tomēr ZINU, ka dzīvē viss nokārtosies. agrāk vai vēlāk, bet nokārtosies. t.i., biedējoši tas varbūt ir tāpēc, ka es uz to paļaujos par daudz, bet līdz šim tas vienmēr ir nostrādājis.

vakardiena par trokšņainu manai gaumei. vienīgi pēcpusdiena uzdāvināja mirkli apstāšanās. ārā bija tas burvīgais vējš. atvēru logu un tad abi ar suni sēdējām, spicējām ausis.

sapnī mums ar S. bija jāpiedalās konkursā, kur vajadzēja sacensties, kurš uzzīmēs smukāku kaķīti.

šorīt guglei pajautāju "how to crochet an octopus", jo, nu, man reizēm nav, kur likt savas rokas.

6/27/18 09:30 am

Reizēm es esmu skice ar nosaukumu "Sieviete trolejbusa atpakaļskata spogulī ar liliju rokās". :)
Pagājušonakt šī paša zieda smaržas dēļ pamodos. Tik saldi, ka cēlos un pārnesu to uz virtuvi.

Šodien paiet trīs gadi kopš šeit dauzu klaviatūru.
Pašai jau riebj, cik ērti šeit esmu iesēdusies.

Vajadzētu padzīvoties vienai. Nezinu, nekad pēc tādas vienatnes ilgojusies neesmu. Es jau tāpat esmu viena, ja tā padomā. Vairāk par to štukoju kā par kaut ko, ko vajadzētu. Pašlaik gan tā ir greznība, ko nevaru atļauties. Varbūt rudenī, es sev saku.

Vakar Coffee Tower iedzēru ļoti labu cigoriņu kafiju. Sēdēju pie loga, mhm. Bija labi, mhm. Piezvanīju A., nopļāpājām ilgi un šķiet, ka par neko.

"Vispirms iemīli pati sevi," A. atvadoties saka un noliek klausuli tā, ka nepaspēju atcirst neko pretī. Bet nav jau arī tā, ka es būtu zinājusi, ko teikt.
Powered by Sviesta Ciba