pillow talk

Recent Entries

9/24/18 12:26 pm

šīs šķita ļoti piepildītas brīvdienas. varbūt tāpēc, ka mazliet garākas. un pat ar visu to, ka garākas kā parasti, pamanījos visu novilcināt līdz pēdējam brīdim. suns pārēdās ziepju burbuļus. es sen nebiju smējusies.

vakar aizripinājāmies nosvinēt rudens sākšanos uz kādu ne ļoti tālu un ne ļoti slepenu vietu, kur putni un mākoņi, un tobrīd rietošā saule šķita mazliet aizsniedzamāki. lejā rāpjoties ierāvu plaukstā skabargu, ko jutu īdam pat cauri sapnim.

nolēmu, ka nav nemaz tik daudz kā tāda, ko es ļoti vēlētos. tik vien kā mazliet papildinot apšūt ar mežģīņu maliņu to vienīgo "šeit un tagad", kas man dots.

9/23/18 08:21 am

desolate and forsaken, eerily moaning dark winds murmur incantations, dusk calls forth shadows

9/23/18 07:05 am

rudens nojautas visur šorīt. sunim šorīt tas pats "es jau tagad zinu visu to, ko tu vēl tikai uzzināsi" skatiens. dzīve uzzied kā zilums, kas parādījies zem kājas mazā pirkstiņa naga. pagaidām kafija un grāmata, klusa nogaidīšana un paša svarīgākā - laika - došana visam, vēlāk droši vien ļaušanās pirmsrandiņa parastajam "man atkal īsti nav, ko uzvilkt" drudzim. pēdējā laikā atgriezušies sapņi, kuros dodos peldēt lielākās vai mazākās ūdenstilpnēs. mani vismīļākie ir tie, kuros aizraujos un attopos tikai, kad krasts vairs nav saskatāms.

9/19/18 05:10 pm

Nosalusi par spīti vasaras nepiekāpīgumam, toties pamanīju, ka cepumi, ko pamazām skrubinu, ir izcepti kā saulītes, palmas un zivtiņas. Ja visi garšo vienādi, tad kāpēc man liekas, ka vislabākie tomēr ir tie, kam zivtiņu forma? Mamma šorīt pareizi pateica – labāk vienu reizi šo zebras pakaļu, nekā visu laiku šīs bezjēdzīgās melnbaltās svītras.

9/19/18 09:23 am

Sorit lasu kadas sievietes stastijumu par atminjam, kas vinjai vienmer saistas ar vasaras beigam. Kaa projam no juras dodoties vecmamina vinu un vinas masu vienmer skubinajusi atskatities un pamest mirdzosajai zilgmei gaisa skupstu. Ta vienmer bijusi ka punkta pieliksana vasaras vieglumam.

Brinumainas parvertibas vakar. Nevar jau saskaitit, kuras pec kartas. Atkariga no parmainam. Ja dzivi butu tik viegli iemainit pret citu, es dazreiz domaju. Nekas jau tads. Tapu par toni tumsaka, nopietnaka. Ja friziere nebutu varejusi piekerties man klat uz sitiena, diez vai tam butu sanemusies tik driz.

Astonus gadus neesmu paskatijusies uz citu debesu pusi. Piektdien paskatisos. Ja godigi, es vnk vairs negribu so es, es, man, man. Sevi es pazistu, man vairak nav ar sevi tik interesanti ka kadreiz, kad skita, ka man viss par mani ir jaunumi. Tagad es domaju, kas sakams Tev. Pastasti man pasaku. Lai beigas ir pieradinatas ka zilite, kas nebaidas pienemt cienastu no Tavas pastieptas plaukstas.

9/17/18 04:20 pm

rīts šorīt šķita atdzisis līdz zosādai, līdz domām par turpināšanos Tava mēteļa slepenajā iekškabatiņā, kur blakus mierinošā tuvumā sitas Tava sirds un kur viss sākas ar vārdiem "aiz trejdeviņām jūrām, aiz trejdeviņiem kalniem...". iedomājos arī par Mežmalas mājām. atceros, kā pēdējoreiz, kad tur biju, vairs nevarēju atrast ierasto ceļu uz upi. takas, kurai vienmēr biju uzticējusies, tur vienkārši vairs nebija. tās vietā vien kaut kas nočabēja takas vietu ieņēmušajos brikšņos, mana tuvuma iztramdīts. tobrīd sapratu - turpmākais un vienīgais iespējamais ceļš mūs vedīs cauri rudenim, cauri līdz mielēm garajiem, tukšajiem vakariem, cauri caur pirkstiem izslīdošajam, nenoturamajam siltumam. arī šoreiz tam nebūs izgudrots neviens apvedceļš. ja paveiksies apmaldīties tā, ka soļi mūs izvedīs uz kādas meža stigas, mēs turpināsimies līdzi tās līkločiem un pirms iebrukšanas sapnī pamanīsim uguntiņu, kas gail tur, mums tuvajā tālumā.

9/16/18 06:38 am

pasaule būtu daudz skaistāka vieta, ja mēs visi saņemtos un runātu tikai haiku valodā, nu, piemēram:

Vilciens Rīga - Daugavpils -
Kāds man blakus sparīgi sakļošā
Aizvakardienas belašu

vai

Lietains rīts -
Kāpēc es vispār tādā
Izkāpu no gultas?

9/13/18 05:29 am

"no matter what we do
the machines
just move the hunger two flights higher,
now it rests in the heart." - - r. j.

Sapnī atradu tik skaistu gaileņu vietu, ka žēl bija pamosties. Sūnās vēl palika paslēpušās daudzas mazas dzeltenas podziņas, ko nepaguvu savākt.

"Kāds nomācošs čaklums," noteica visforšākais dakteris pasaulē, mani ar teatrāli drūmu skatienu apveltījis brīdī, kad biju pazudusi darbos, kuri skaitījās piedeguši jau aizvakar.

9/10/18 09:45 am

Sapnī ar Ernestu Gulbi runājām par līdzskaņu miju.

Šorīt apciemoju upi. Pretējā krastā tobrīd ierējās suns tieši vienu reizi it kā teikdams - es arī te esmu, starp citu, un neiedomājies te izplūst asarās vai vēl nezko.

Njā, nesen tepat netālu redzēju čirkaino meiteni, kas dzied vai vismaz kādu laiku ir dziedājusi "Kamēr"... Uztvēru to kā zīmi, ka arī man beidzot jāsaņemas aiziet uz izsludināto jauno dziedātāju noklausīšanos korī, ko esmu jau labu laiku noskatījusi sev.

Tas, kā gaisma visu laiku mainās. Cik daudz kas no tās atkarīgs.

9/10/18 05:58 am

Pēdējā laikā visu saskaitu. Tāda jauna apsēstība. Minūtes, kas atlikušas līdz Narvessen atvēršanai un pirmajam kafijas malkam, lappusses, kas mani šķir no grāmatas beigām. Nesen pārtraucu skatīties aizraujošu filmu, jo vajadzēja uzzināt, par cik gadiem vecāka ir sieviete, kas attēlo vienu no galvenajām lomām tajā. Vakar saskaitīju soļus. Bija labi tā iet. Liku soli pie soļa un centos uzmīt vietām jau sabirušajam kraukšķīgumam. "Kamēr vien akmens augs...," mani panāca un pie pleca kā stafeti nododot pieskārās Dziesma, ko dungāt, kad nav vairs nekā, ko teikt. Gāju, domāju par zvaigznēm, kas joprojām virs mums - aukstas, tālas un nesaskaitāmas.
Powered by Sviesta Ciba