nothing but the sky

2/29/12 06:28 pm

Pavasaris tomēr aizvien vēl ir plēsoņa. Tas nomierina. Tik daudz pēkšņas saules, tik daudz pēkšņas gaismas un tik daudz pēkšņa siltuma. Es sajūtos gandrīz kā savā ādā. Mūždien negatava tam visam. Stulbi blenžot uz šo gaismas pilno, mutuļojošo pasauli un nezinot, ko tajā iesākt. Līst gultā ar grāmatu liekas nepiedienīgi. Pat grauzt cepumus un dzert vīnu. Vai iepirkties. Gandrīz kā savā ādā, tikai kakls tievs kā zosij un seja stūraina, un elpojot virs krūtīm lien uz augšu skelets. Es esmu kā ziemā izbraukāta iela. Rētaina. Un man sāp katrs pilošais ledusgabals. Man sāp šis mīkstais, mitrais, tvaikojošais sniegs. Šie gurkstieni, ar kādu zeme laužas uz augšu. Un tas, ka gandrīz septiņos vakarā es pa logu redzu mākoņus rāpjamies pāri satumstošām debesīm.

• 8
• +

2/22/12 11:06 am

Tik mierīgs rīts. Un sniegs kā uzplēsta un no jauna aizdzīstoša ievainojuma krevele (pāri visam).

• +

2/21/12 09:48 pm - P.S. (i love you)

Un viss jau ir tikai tādēļ, ka dzīvei patiesībā nav nekāda šarma un godības, tikai manā galvā.

• +

2/19/12 02:58 pm

Šejiene šodien aizsnieg ciet. Brīžiem es pieķeru sevi vēlamies, kaut sniegs nosprostotu sliedes un šosejas, un vilcieni un autobusi pārstātu kursēt, un pilsēta būtu tikai tāla ēna. Mana virtuve smaržotu pēc kanēļa, un dzīvei acis būtu cieši aizlipušas, velti gaidot aizkavējušos atkusni.

• +

2/19/12 01:59 pm

Es atceros vīrieti Gustava beķerejā piektdien. Vīrieti, kas ilgi sēdēja pie sava galdiņa pie loga, vairakkārt pieskārās savam zodam, aptaustot skūšanās neveiksmes, vilka ārā mobilo telefonu, lai pārbaudītu laiku, pārskaitīja daudz skaidras naudas. Viņš nebija īpaši skaists, tomēr viņam piemita kaut kāda vienkārša plastika, pārmesta pār viņa augumu kā viegls šķidrauts. Kaut kas no garīga, labi apmaksāta darba auras, kas vīriešus padara trauslus un sievišķīgus. Es sēdēju pie galdiņa telpas vidū, dzēru melno tēju, kā vienmēr, ēdu meduskūku ar dakšiņu un izvilku no somas detektīvromānu, ko biju iegādājusies grāmatnīcā par 1 latu. Es diezgan neslēpti vēroju šo vīrieti, viņa baltos, smalkos pirkstus, kas braucīja brūnganās naudas banknotes. Varbūt kādu brīdi es sev neskaidri jautāju- kur es vispār virzos, kas ir šī taka, pa kuru es līkumoju. Tad es ātri piecēlos, savācu savas mantas, apģērbos un pametu kafejnīcu. Šiem jautājumiem nav nozīmes. Tie apraujas tumsā. Vīrietis mani pamanīja un arī sāka ģērbties. Varbūt takas nemaz nav. Ir tikai neskaidrais laika apveids man galvā. Un nekā cita. Neviena. Tik vienkārši. Varbūt pat nemaz nav svarīgi, ko es daru, vai man jebkad būs dzīvesbiedrs un dēls. Laika apveids vienmēr paliks man galvā kā izšļāktas krāsas pleķis, mulsinošs, tumšs un bezgalīgs. Nav nekā baisa patiesībā. Ir tumsa, kurā mēs sākamies un vēlāk izbeidzamies.

• +

2/18/12 07:26 pm

Visa mana dzīve ir ieguvusi kaut kādu rudens lapu biršanas garšu. Lēns lapkritis.

• +

2/18/12 06:53 pm

Vakariņās bulgāru sarkanvīns, turku zirņi un the american pie. Pie izejas no vēlēšanu iecirkņa kāds mani nofotogrāfēja. Riebīga pēcgarša. It kā svešinieks būtu tevi apgrābstījis sabiedriskajā transportā. Pilsētas ielu drēgnums kodās manās zolēs. Atkal, atgriežoties šeit, atvieglojuma sajūta. Ierastais ritms, kad, ieejot vietējā pārtikas veikalā, pasveicini kasieri. Šis vidusšķiras pieklājīgums, mazliet smaržojošs pēc pļautiem mauriņiem. Kad iepērkoties tevi neviens neizgrūsta kā Rimi. (Šovakar debesīs liekas palikusi tikai viena, spokaina zvaigzne.) (Manas kaimiņienes vīrs ar bērnu no rīta uz kalniņa. Viņš sēž sniegā, viņa- maza, rozā kņopīte- slidinās lejup un pēc tam čakli rāpjas augšā kalnā, reizēm paklūpot un noveļoties gludi noblietētajā sniegā. Viņi abi smaida. Cauri laikam. Cauri visām mūsu bezsirdīgajām dzīvēm.)

• +

2/17/12 09:03 am

Varbūt man noreducēties līdz putekļusūcējiem un grīdaslupatām, varbūt man saaudzēt savas rokas ar pīrāgu mīklām, varbūt man iesalt vilciena logā, tajā sevis atspulgā, kuram es baidos ieskatīties acīs.

• +

2/17/12 08:42 am

Pamostos gultā uz muguras. Mani kauli vietām ir pārāk izgrauzušies uz āru. Kā sliekas, kas, sarijušās augsni, izlien virspusē. Ilgu laiku es vienkārši domāju par to, cik ir pulkstenis. Praktiski, bez emocijām. Arī bez bailēm. Vai es esmu kāda cita? Vai es esmu pamodusies kā kāda, zem kuras pavasaros zeme vairs neatvērsies, kura vasaras naktīs vairs neskums līdz nāvei, klausoties šosejas tālajā šņākoņā? Vai esmu pamodusies kā kāda, kura valkās baltu vīriešu kreklu, sakārtos grāmatplauktus un dziļi ievilks elpu, un viņas balss skanēs dzīvi? Lēni aust nomierinošs ziemas rīts. Tāds rīts, kuram neko no tevis nevajag. Kailie koki ir iesaluši bezvējā. Kā pirksti, kas kādreiz kaut kur sniegušies, stiepušies pēc kaut kā, bet tad attapušies, ka ir tikai uzgleznoti, un paklausīgi apstājušies. Varbūt arī es esmu apstājusies. Man neko nevajag. Mana sirds nesāp. Mana sirds glabājas rotaslietu lādītē kā platīna gredzens ar briljantu, ko es pa laikam valkāju. Ar laiku tā vienkārši kļūst pārāk vaļīga un slīd nost no pirksta. Viss ir caurspīdīgs. Es esmu vakardienas kafija.

• 11
• +

2/16/12 09:31 am

Ziema patiesībā ir ideāls gadalaiks. Ja nebūtu parasto fizisko problēmu- salšanas diskomforta un tīri muskuļu atmiņā iegūlušo baiļu no aukstuma. Nav cita tik iekonservējoša un vienveidīga gadalaika, tik svētīga dzīvot negribošajiem. Šis ir viens no pēdējiem skaistajiem ziemas rītiem- es šorīt iedomājos, un man ir žēl. Es jau nojaušu pavasari, kas brauks man pāri ar savām ecēšām, pavasari, kas liekas tevi vienmēr uzaram. Un skumji depresīvās vasaras naktis. Es gan esmu sev nosolījusies neļaut gadalaikiem sevi tik ļoti ietekmēt, bet mani solījumi sev jau mūždien nomaldās paši sevī un beigās nonāk uz gariem un līkumainiem apvedceļiem.

• 6
• +