Es atceros vīrieti Gustava beķerejā piektdien. Vīrieti, kas ilgi sēdēja pie sava galdiņa pie loga, vairakkārt pieskārās savam zodam, aptaustot skūšanās neveiksmes, vilka ārā mobilo telefonu, lai pārbaudītu laiku, pārskaitīja daudz skaidras naudas. Viņš nebija īpaši skaists, tomēr viņam piemita kaut kāda vienkārša plastika, pārmesta pār viņa augumu kā viegls šķidrauts. Kaut kas no garīga, labi apmaksāta darba auras, kas vīriešus padara trauslus un sievišķīgus. Es sēdēju pie galdiņa telpas vidū, dzēru melno tēju, kā vienmēr, ēdu meduskūku ar dakšiņu un izvilku no somas detektīvromānu, ko biju iegādājusies grāmatnīcā par 1 latu. Es diezgan neslēpti vēroju šo vīrieti, viņa baltos, smalkos pirkstus, kas braucīja brūnganās naudas banknotes. Varbūt kādu brīdi es sev neskaidri jautāju- kur es vispār virzos, kas ir šī taka, pa kuru es līkumoju. Tad es ātri piecēlos, savācu savas mantas, apģērbos un pametu kafejnīcu. Šiem jautājumiem nav nozīmes. Tie apraujas tumsā. Vīrietis mani pamanīja un arī sāka ģērbties. Varbūt takas nemaz nav. Ir tikai neskaidrais laika apveids man galvā. Un nekā cita. Neviena. Tik vienkārši. Varbūt pat nemaz nav svarīgi, ko es daru, vai man jebkad būs dzīvesbiedrs un dēls. Laika apveids vienmēr paliks man galvā kā izšļāktas krāsas pleķis, mulsinošs, tumšs un bezgalīgs. Nav nekā baisa patiesībā. Ir tumsa, kurā mēs sākamies un vēlāk izbeidzamies.