Vakariņās bulgāru sarkanvīns, turku zirņi un the american pie. Pie izejas no vēlēšanu iecirkņa kāds mani nofotogrāfēja. Riebīga pēcgarša. It kā svešinieks būtu tevi apgrābstījis sabiedriskajā transportā. Pilsētas ielu drēgnums kodās manās zolēs. Atkal, atgriežoties šeit, atvieglojuma sajūta. Ierastais ritms, kad, ieejot vietējā pārtikas veikalā, pasveicini kasieri. Šis vidusšķiras pieklājīgums, mazliet smaržojošs pēc pļautiem mauriņiem. Kad iepērkoties tevi neviens neizgrūsta kā Rimi. (Šovakar debesīs liekas palikusi tikai viena, spokaina zvaigzne.) (Manas kaimiņienes vīrs ar bērnu no rīta uz kalniņa. Viņš sēž sniegā, viņa- maza, rozā kņopīte- slidinās lejup un pēc tam čakli rāpjas augšā kalnā, reizēm paklūpot un noveļoties gludi noblietētajā sniegā. Viņi abi smaida. Cauri laikam. Cauri visām mūsu bezsirdīgajām dzīvēm.)