Pamostos septiņos. Atkal nosalusi. Vienmēr nosalusi. Ziema mētājas aiz loga kā atlūzu grēda, kā viena liela aukstuma izgāztuve. Tomēr saule no rīta uz brīdi ielīp augstu priežu galotnēs, neaizsniedzami, tomēr mazliet mierinoši. Vēderā uzradies melnais caurums. Un visa bilance ir palikusi matos. Tavos aizmirstajos matos, kas sausi slejas gar sejas malām. Kā vējš bez garšas.