Kaut kādā brīdī vairs vienkārši nejūti salu/dzīvi. Kaut kādā brīdī tu lēni slāj pa Čakielu, par spīti stingumam gaisā, un tev ir vienalga, ka kājas vairs neeksistē. Tas vienkārši vairs nedarbojas. Kā alkohols pēc entajām glāzēm. Savu devu varbūt ir iespējams arī izsalt. Un praktiski negulētās naktis, cilvēku-eskimosu mīņāšanos uz perona sestdienas rītā pirms septiņiem, trankvilizatoru ķēpu galvā. Viss aiziet. Kā atglauzti mati. Kā putni.