Sestdienu rītos ar pirmo vilcienu vienmēr brauc sirms vīrietis, kas ļoti līdzinās kādam vēstures pasniedzējam no maniem senajiem studiju laikiem, un paveca, maza auguma tantiņa ar daudzām paunām. Lai nenosaltu uz perona, viņa vingro. Kad es palīdzu viņai atvērt vagona slīddurvis, kas vienmēr nepadodas un ķeras, viņa saka- paldies bērniņ. Tas paliek man pakrūtē. Kā plankums zīlītes spalvu rakstā. Paldies bērniņ.