Vakarvakarā vai naktī es apguļos gultā, es apguļos iekšā savā sagrabējušajā ķermenī ar tā vecajām, mierinoši pierastajām muguras sāpēm, kas rāmi cauraug visu. Ir palicis tikai nogurums kaulos, skaidrs, fizisks klātesamības fakts. Pidžambikses un vaļīgs, gaišpelēks kokvilnas krekls ar garām piedurknēm. Brīdi domāju par to, ka mans ķermenis ir neglābjami neglīts. Tieši neglābjami. Es tur neko nevaru līdzēt. Tad es ātri iemiegu. Kad šorīt pamostos, pēc ilgiem laikiem aiz mana loga atkal ir diena. Es to sajūtu caur savu ādu. Tā tur stāv, blāva, pelēka realitāte, drīzāk kaut kā kopija, ne īstenība. Bezrobežu nekādība. Pie gultas cepumu receptes, izdrukātas gludas un aukstas ar lāzerprinteri, Eko Prāgas kapsēta, ko es joprojām nelasu, un grāmata ar nosaukumu Bread and Dreams, kas nekļūs ne par ko vairāk kā interjera priekšmetu, jo nopirkta satori grāmatnīcā pēc vecās, labās un manis ļoti iemīļotās metodes- par saturu kļūdaini spriests pēc vāka noformējuma un nosaukuma. Šī būs Laba Diena, es zinu. Tieši Laba. Pati par sevi, neatkarīgi no manis. Ja es gribētu kaut ko izcept, tas būtu ābolu pīrāgs ar žāvētām plūmēm uz sviesta mīklas pamatnes. Tieši šīs kombinācijas ir manas, es domāju. Tieši šī mīkla iesūc sevī mani caur pirkstu galiem, un tās garša ir apmāta.