3/27/12 08:19 pm - tomātu biezzupa ar liellopa malto gaļu
Lai nerastos iespaids, ka pārtieku tikai no saldumiem (un tā nav, jo ir taču arī dienišķais kefīrs un salātlapas), pastāstīšu par pasakaino biezzupu, ko šodien pagatavoju. Izejvielu mērvienības precīzi noteikt nevarēšu, bet tam arī nav īpaši lielas nozīmes. Es vispār galīgi neesmu zupu mīļotājs, tomēr, ja zupā ir tomāti, es parasti labprāt patērēju. Un šī bija vienkārši pasakaina/tāda, ko varētu leksēt iekšā spaiņiem.
Sastāvdaļas:
1 neliels sīpols
liellopa maltā gaļa (man bija aizķērušies kādi 100-150g, bet var jau arī vairāk)
1 sarkanā paprika
1 liels burkāns
1 vidējs kālis
3 nožēlojama paskata kartupeļi (vidēji)
1 bundžiņa tomātu pastas- kādi 200g (ne kečups vai mērce, bet pasta- manta, kas atvērtā veidā ledusskapī nevar stāvēt vairāk par pāris dienām)
sāls&pipari, tiem, kas mīl- sojas mērce
mazliet siera (man bija krievijas)
nedaudz pētersīļu vai citu zaļumu (pēc gaumes)
Uz pannas sakarsētā eļļā apcep sīpolu, pievieno malto gaļu. Cep, līdz gaļa gatava (viss iztecējušais šķidrums ir nozudis), tad pievieno rupji sagrieztu papriku, vēl nedaudz pacep, sāla, piparo (aplaista ar sojas mērci). Paprikai nav jābūt izceptai, bet jāpaliek pusmīkstai.
Katliņā vārošā ūdenī (nedaudz vairāk kā litrs) liek nomizotus un smalki sagrieztus kartupeļus, mizotu un rupji sarīvētu kāli un burkānu, vāra, līdz dārzeņi mīksti. Sablenderē līdz skaistai biezzupas konsistencei. Liek atpakaļ uz uguns, pievieno malto gaļu un papriku, iemaisa tomātu pastu. Der pagaršot, vai neprasās vairāk sāls. Kūpoši karstu lej bļodiņās, uzreiz apkaisa ar nedaudz rīvētu sieru un zaļumiem.
3/27/12 07:34 pm - mafini ar vārītu iebiezināto pienu ar cukuru
Pēdējā laikā esmu kļuvusi slima uz iebiezināto pienu ar cukuru. Vakar, sēžot
Kūkotavā un ēdot kārtainās mīklas maizīti ar šo neģēlību, iedomājos, ka to lieliski varētu iesmērēt arī mazajos kēksiņos, kas vispār ir mana kaislība.
sastāvdaļas:
200-250g miltu
2 olas
100-150g skāba krējuma
150g cukura (labāk pūdercukura formā)
150g sviesta vai margarīna
1 tējkarote cepamā pulvera
1 citrona miziņa (var iztikt arī bez)
~200-250g žāvētu augļu (es personīgi uzskatu, ka kēkss bez žāvētām plūmēm nav nekāds kēkss)
1 bundžiņa vārīta iebiezinātā piena ar cukuru (ja pērk nevārītu, tad jāvāra ~1,5h tā, lai ūdens visu laiku burbuļo un apsedz bundžiņu)
Sviestu vai margarīnu saputo ar cukuru, pievieno olas, turpina putot, līdz masa gaiša un gaisīga. Pievieno krējumu, pierīvē citrona miziņu, izmaisa. Iesijā miltus kopā ar cepamo pulveri, rūpīgi izmaisa. Pievieno žāvētos augļus, kas nomazgāti, pēc vēlēšanās sagriezti un nedaudz apviļāti miltos (lai nenogrimst formas dibenā). /Ja žāvētie augļi ir pacieti, tos iepriekš labāk apliet ar vārošu ūdeni, pievienot nedaudz cukura un pamērcēt kādas stundas./ Mafinu plāti rūpīgi ietauko ar sviestu vai margarīnu (neiesaku tam izmantot eļļu), var nedaudz iekaisīt mannu (drošības pēc). Liek iekšā mīklu, cenšoties vienmērīgi sadalīt pa "ailītēm". Cep 180°C, līdz gatavs, man parasti paiet aptuveni pusstunda, bet gatavību, protams, pārbauda ar koka irbulīti. Ņem ārā no cepeškrāsns un apklāj ar dvielīti. Gaida, kad atdziest (vai kā es- padziest, jo nevar taču nociesties). Ņem ārā no formām (ja plāts bijusi rūpīgi ietaukota, nevajadzētu rasties sarežģījumiem). Katru mafinu horizontāli pārgriež uz pusēm, apziež ar iebiezināto pienu ar cukuru un saliek atkal kopā. Pa virsu apkaisa ar pūdercukuru.
(?Tam visam varētu piestāvēt arī mandeļu skaidiņas, pirms cepšanas uzkaisītas katram mafinam/iepriekš nedaudz apgrauzdētas ar cukuru. ?Pildījumā varētu būt arī nedaudz brūkleņu vai dzērveņu ievārījuma, tad varētu nelikt žāvētos augļus, tomēr no citas puses- kēkss bez žāvētiem augļiem nav kēkss...)
3/27/12 09:35 am
Es kādreiz domāju, ka būšu kā
šī (click) dziesma. Ka tāda būs saule un debesis. Dzīve. Tas bija manā sarakstā.
3/27/12 09:09 am
Mostos līdz ar putniem, tagad vienmēr līdz ar putniem.
Miega bads dzīvo manā pierē. Jau iesakņojies un sens kā domu rievas.
Uzvelku running shoes un izskrienu ārā vakardienu. Izskrienu ārā krāmu pārdevēju, kas gadiem klīst pa vilcieniem neilgi pirms to atiešanas, pārdodot lukturīšus un baterijas, un tagad klibo, asinīm sūcoties ārā pa cauro kurpi. Izskrienu ārā savu labo sejas pusi, piespiestu vilciena logam, un asaras, kas kāpj acīs, lēni un mokoši kā gliemeži vasarā pēc lietus. Izskrienu ārā rūpnīcas un pelēkbrūno pavasara zemi, vēl kailu un miegainu. Un pēc tam stāvu karstā dušā, mazgājot nost vakardienas skropstu tušas paliekas. Sarkans pūķis vijas ap maniem augšstilbiem, un tā mēle ir asa, raupja, svilinoša. Pavasaris šogad ir iebūvēts manā ķermenī. Iedzīts. Kā nagla. Kā miets. Cauri manai ādai, kauliem, cauri papēžzābakiem un jostai ap vidukli, cauri Baronielai un Kūkotavai ar tās pamatīgajiem, biezajiem šķīvjiem. Cauri manai dzīvei. Dzīvei, kas ir kā tikko izcepts plācenis ar sīkiem piedeguma punktiņiem. Pārāk karsta lai baudītu. Vēlāk pārāk auksta. Vienmēr. Pārāk. Tukša. Pliekana.